It kā viss bija ikdienišķi un neaizdomīgi ierasti. Kamieļi mierīgi ganījās pa nelielo oāzi, tālumā rietēja saule, bet debesīs klājās vakara sega.
Un tad es skaidri nojautu savu bezpalīdzību, kura kā ar sasista stikla malu grieza manas putuplasta smadzenes. Skaņas zummēja un šķēlās - it viss šalca minorīga trīsskaņa valsī.
– Mirāža-, nodomāju, kaut zināju, ka mirāža ir vizuāla, ne skaņu halucinācija. Šī atziņa sāka mani lēnām smacēt – it kā galvu kāds vēlējās uzpumpēt par pasauli lielāku. Taču drīz vien tā sasniedza visuma robežas, pie kurām tikai palielināja ātrumu ģeometriskā progresijā. Tad tās pakāpē. Tad vēl.
Sākās histērija. Kaut kas no klaustrofobijas nāves nojausmas un stindzinošās smadzeņu reiboņu paralīzes. Es biju iemālēts krāsu paletes epicentrā, bet tas, kaut ekstraverti pilnīgi nekustīgs, reibinošā ātrumā turpināja virzīties tāda kā baiļu konusa vertikālē. Nervu gali bija kā noasināti ar skalpeli. Gan atrofētie muskuļi un neprātīgais ātrums, gan nenovēršamā spilgta apjausma – viss bija sastindzis skaidrā gleznā un mētāja mani gaismas gadu attālumos miljardās daļas sekundes laikā.
Prātā vīdēja tēli un vīzijas. Tur bija cilvēki, kuri izskatījās kā milzīgas luminiscējošas vardes. Tur bija arī putni - gan plaknē peldoši, gan vareni un motivēti. Redzēju arīdzan tādus, kas apmierināti un sapņojoši zvilnēja purvā uz lapas, kur skūpstīja skaistos un varošos. Tie bija mikroskopiski savās stingrajās miesās un vērtās manas mātes sejā. Tur bija arī mana piedzimšana, taču dzemdētājs biju es. Stilizēti spermas kamoli ar fraktāļu acīm, kuras klausījās visas pasaules stīgas vienlaicīgi. Tās bija monotonas frekvences ritma kaleidoskops. Tie visi satikās sākuma punktā un izkusa.
Tad es sapratu, ka tūlīt apmaldīšos šajā visuma Aleksandrijā, ja nespēšu apstādināt bezgalības pašizpētes procesu, bet nē - kaut arī kustība nepalēninājās, viss pieņēma lieluma un cildenuma nokrāsu. Domas slīdēja brīvi un kļuva viegli vadāmas. Tām piemita neparasts visuresības spēks. Tās saprata un negribēja runāt, kaut tām nepiemita pašidentitātes kautrība. Vairs nebija skatu punkta, jo viss bija viens.
- Visur un vienmēr! – es uzgavilēju, pārlecot no Bramas pēdējā elpas vilciena uz lotosa rasaino lapu....
- Hei! Viss kārtībā?.- Kāda balss izvilka mani no manas pēdējās virāžas miljardgalvu čūskas mugurā. Un iestājās klusums, tik sfinksa vienaldzīgi vēroja pērkona negaisu.
Runātājs izrādījās karavānas vadītājs.
– Kur kamieļi? – iesaucos, jo pamanīja, ka manis Alžīrā pirktie dārgumi ir izzuduši bez pēdām, bet tad sakautrējos, jo it kā bija noticis kaut kas daudz svarīgāks.
- Jā, tieši par kamieļiem arī gribēju parunāt,- viņš ātri turpināja, - tie ir nozagti, un zagļi ir kāda kareivīga beduīnu cilts, kura mums tos atdos tikai par krietnu izpirkuma maksu. Visi vīri nogalināti...- vīrs piebilda jau bēdīgāk, - bet Jums, massa, Jums viss kārtībā? Jums paveicās – jūs notrieca bēgošie kamieļi un apbēra ar smiltīm,- viņš bēra kā pupas,- beduīni aizjoņoja jūs neieraudzīdami...massa, kaut ko vēlas?- Es laikam nobālu. Tās bija beigas. Man saļodzījās ceļi un gandrīz zaudēju samaņu. Tā bija visa mana dzīve, mani ienākumi...
- Turies, draugs, - pēkšņi viņš piecēlās, -viss būs cool. Paņem fiziņu – tas auksts, uzpīpē...-
Viņam ir tik patīkama patīkama balss,- es nodomāju un attaisīju pudeli. Tad iedzēru kārtīgu šļuku un ievilku pamatīgu dūmu sarkanās LM, uz kura uzguldzināju vēl vienu malku vēsā fiza.
- Esi labs puika, turies,- viņš nošļupstēja un prātīgi aizgāja.
- Paldies tev!- es vēl nosaucu, bet karavānas vadītājs jau bija pazudis aiz paugurainā apvāršņa.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
