Viss tik aiztek renstelē

Visas upes un ezeri

Pilsētas un pasaules

Bet neaiztek vien nožēla

Kura vēl jo projām sēž uz zara

Gaidot savu precinieku uz zirga neapkalta


Sēž plikpauris ar koltu

Šauj sev galvā lodes vienu pēc otras

Bet viss aiziet garām un trāpa citiem

Trāpa jauniem, trāpa veciem

Netrāpa vien savām jūtām

Čaulītes krājas, bet nožēla paliek


Lēnām riet sirds saules paskatā

Atstājot nosēdumus noskaņā

Tā ar vien tālāk no mums iet

Un laiks arvien lēnāk rit

Savukārt lodes neskrien tā

Tāpēc, ka pasaule vairs nav tā


Paliek šī mūžīgā spēle

Kurā neviens nevēlas padoties

Lai neaptraipītu godu

Ar šīm zilajām asinīm

Tāpat kā papīru

Ar tinti


Balta dūja lido virs rozā sola

Aptraipot to ar baltām asinīm

Kāda var būt īstāka patiesība

Putnam sitoties pret stiklu

Tu neieraugi to mirkli

Kad skatiens aiztek renstelē
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit