close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Un klusi rāpo nakts
Kā pusbeigts zirgs,
Un akas koka vindai
Sēri nočīkst sirds.

Bez vēja apaļš mēness
Stateniski krīt,
Un gurdiem soļiem kāds
Nāk mani apraudzīt.

No melnu dzeloņdrāšu
Kvadrātveida spraugas
Viens acu pāris
Pretī drūmi raugās.

“Tu ganies. Ganies,”
Noburkšķ sirma bārda
Es pēkšņi saprotu:
Man nav pat sava vārda.

Klūp kājas sniegā.
Cerības ne piles.
Un attopos, ka stāvu
Pie sadauzītas siles.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form