Un klusi rāpo nakts

Kā pusbeigts zirgs,

Un akas koka vindai

Sēri nočīkst sirds.


Bez vēja apaļš mēness

Stateniski krīt,

Un gurdiem soļiem kāds

Nāk mani apraudzīt.


No melnu dzeloņdrāšu

Kvadrātveida spraugas

Viens acu pāris

Pretī drūmi raugās.


“Tu ganies. Ganies,”

Noburkšķ sirma bārda

Es pēkšņi saprotu:

Man nav pat sava vārda.


Klūp kājas sniegā.

Cerības ne piles.

Un attopos, ka stāvu

Pie sadauzītas siles.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit