- Visu sacūkoju! – Adīna dusmīgi nočukstēja, uzlūkojot sava galda virsmu. Krustu šķērsu saliktas piezīmju lapiņas...trīs sārti tējas krūzes riņķi un mazi asaru peļķīši... Pavirši ar salveti slaukot galdu, viņa netīšām apgāza mazo māla figūriņu, kuru vīrs pirms gada bija atvedis no Beļģijas.
-Brrr, kas tas vēl par gabalu nolūza? Nu ja – ja neiet, tad neiet! - Adīna pikti iesaucās, pagrūžot malā mazo māla nieciņu.
Mirkli ieskatījusies no atvilknes izņemtajā spogulītī, Adīna aizdomājās,- – Es taču joprojām esmu neatvairāma, kaut arī pirmo reizi mūžā mani atšuva!...ehhh, bet tas taču neskaitās – viņš mani neredzēja, viņš neredzēja manas samtaini zaļās acis, viņš neredzēja manas brūni nosauļotās kājiņas ar asinssārtiem nadziņiem, viņš neredzēja manus kastaņbrūno matu viļņus, viņš neredzēja neko....neko...neko...tikai it kā muļķa skuķēnu, kurš pats nezin, ko vēlas... Kādēļ pati gribēju izlikties sliktāka nekā esmu? Ja vien viņš zinātu... ja zinātu, ka tā nemaz nav!
Pēc īsa pārdomu brīža Adīnas sejā parādījās šķelmīgs smaids. Spītīgi savilkusi lūpas, Adīna uzrunāja savu spoguļattēlu – Viņas acis mirdz, kad smejas, un to viņa dara bieži...mmmm, kā tās izskatās sveču gaismā! Tas esot dvēseles atspulgs! Tāda viņa ir – Adīna! Ideālā sieviete! Netici? :)))) Vai pazīsi viņu, ja satiksi? Neatbildi...Pasmaidi!
Adīna savā iztēlē koķeti pamāja kādam ar pavasara ziedu krāsas lakatiņu...– par to kas bijis, un kas nekad nebūs! Hei, pavasar, es atkal smaidu!
Turpinājums sekos.