Ainavu krēsla – mūžam tumšajā nodomā, kurā neatzīst, ka Gaisma ir sasniegta, tāpat kā Rīga nav uzcelta, tur, tumstošajos smaržu plīvuros, kur nojausma soli mums tuvāk pienāk.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
NAV MĪLESTĪBAS

Krēslā asiņo sirds, man prātā tā smeldze, kas rožu ērkšķos – raugi, kāda spīda – teju tā salūzīs, bet dzalkst, dzalkst, dzalkst.

NAV MĪLESTĪBAS

Dieva valstības mājām debeskrāpju ēnas pāri krīt, augšstāvos daži lūdzas un no sienas līdz sienai velk “mums baznīcu Dievs nav vajadzīgs – mēs savu, tādu, kas mums atlaidīs, pielūdzam labākuprātu.”

NAV MĪLESTĪBAS

Viņš, kas gaļīgām rokām dzīvi vada stūrējot no firmas uz firmu, viņš, kas atzīst to Kārtību, kurā godam nodzīvojušam cilvēkam āda pie kauliem līp, kādas viņam šī gaišā laika domas?

NAV MĪLESTĪBAS

Ir vēl viņi, kas Dievu valkā taisni, sirdī jūt un zin savu vietu. Bet, raugi, tur – zālē Dievs jau sen ir rutīna.

Mūs par šiem vārdiem no skatuves padzīs, kādam zem togas pazibēs nazis. Es saucu vēl pirms krītu: “Dievs nav tikai formalitāte vai sociāls institūts. Viņš dēlu savu vienīgo uz zemi sūtīja, viņš solījumu deva tāpēc, ka uz zemes (mēle runāja mūžīgās tagadnes balsī) aizvien

NAV MĪLESTĪBAS

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form