close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tas sākās pavisam vienkārši – meitēns atvēra logu, ielaida istabā pavasara vēju un pēkšņi sajuta, ka plaukst...

Uz krūtīm, pleciem un plaukstās vērās maigi, trausli pumpuri. Elpa cēlās kā putns un vējš pieglaudās augumam, maigi glāstot.

Tālu mežā zem celma galvu pacēla jauns odžulēns. Viņam bija jāiet! Viņš nejautāja, kāpēc un kurp. Ceļš zinās, ceļš sauc. (Te laikam vajadzētu sekot pasakai par čūskulēna brīnišķīgo ceļojumu? Nu jā, vajadzētu, bet šoreiz ...)

Pēc laiciņa ilga vai īsa, kas gan to zinās pasacīt, istabā, kur vējš glāstīja meitēna krūtis, pēkšņi atvērās durvis: "Labrīt, mīļā! Ko Tu stāvi, kā ar ūdeni aplieta? Mosties, mums šodien daudz darāmā!", dzidri iesmējās stalts jauneklis. Maigām rokām viņš cieši apskāva meitēnu, saburzīdams tikko plaukušos ziedus un notraukdams tos uz grīdas.

"Jā, mīļais, jau eju. Tādas dīvainas sajūtas ... laikam sapnis ... vai pavasaris ... Bet, nu, nieki vien – mums tiešām šodien daudz jāpaspēj!"

Tieši šai brīdī pārtrūkst pasaka par čūskulēna ceļojumu, jo ... Kāds godavīrs uz meža takas, pamanījis odzi, atcerējās seno gudrību – katram vīram savā mūžā jāizdara trīs lietas ..., un piebeidza pretīgo rāpuli ...

Viss, punkts. Tikai tālu jūrā kāds putns kliegdams metās pret klinti, atstādams sārtu uguns ziedu uz akmens aukstajām krūtīm. Bet meitēns to vairs nesadzirdēja, nesajuta. Viņai taču bija daudz darāmā – jāgatavojas kāzām. Kā nekā mīlestības svētki!

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form