Viņam nav dvēseles. Viņam nedrīkst stāstīt par saviem sapņiem. Viņš tos atņem un aprij, atstājot tevi pilnīgi vienu. Vienu briesmīgā tuksnesī, kur nav nevienas dzīvas radības, kurš vējš starp kāpām dzenā izžuvušas dvēseles.

Smiltis ir sarkanas, tur noasiņojošas daudzas vientulības, saplosītām krūtīm...

Viņš neprot smaidīt, viņš atņem smaidu citiem. Visskaistāko smaidu viņš pārvērš kodīgi sāļas asarās. Daudzi noslīkuši šajā jūrā, bezcerīgi sāļā, bezcerīgi dziļā.

Viņš atņem prieku, viņš to drupina pa maziem gabaliņiem un izbaro bāliem spokiem, kas nes sev līdzi tumsas smaku.

Viņš izēd tavas smadzenes. Iecērt savus dzeltenīgos zobus trauslajā galvas kausā, viņš ārda kaulu kamēr nonāk līdz tai - pelēko šūnu krātuvei. Viņš tevi iztukšo un iesēj šaubas, sapūdētā tumsas augsnē.

Un tu pazūd, tevi apber sarkanas smiltis, tu noslīksti sāļā bezcerībā, tevis vairs nav... Tumsa tevi aprij un tu pūsti.

Ir otrs. Viņš māk dāvāt smaidu, ar taureņa spārnu noglāsta asaras, izrauj šaubas, no nekurienes pārceļ nākotnē. Ir. Ir cerība arī sagaidīt otru. Bet ja neatnāk... Tevis vairs nav...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!