Pasaule Viņā

Viss apkārt pēkšņi bija kļuvis kluss un mierīgs. Ķermeni vairs nestindzināja aukstais ūdens. Smadzenēs nebija jūtams spiediens. Neaprakstāms vieglums pārņēma visu augumu, likās, it kā viņu nestu kādi milzīgi, mīksti spārni. Liegiem vēzieniem glāstot mākoņus, tie nesa tuvāk debesīm, tuvāk saulei, tuvāk Dievam. Viņš atvēra acis cerībā ieraudzīt brīnišķīgos skatus, ko sniedz Paradīze. Bija tāda sajūta, ka atverot acis atveras arī ausis, jo viņš ieraudzīja un tai pat mirklī sadzirdēja jūras šalkoņu un baltās bangas, kas maigi glaudās pie kājām kā murrājošs kaķēns. Jūra, tā bija tā pati, tikai rāma un skaisti zila. Mēnesnīca apmirdzēja viļņus, veidojot balti dūmakainu taku no krasta līdz pat savam slieksnim. Absolūts miers…

Pavērās mēness durvis un uz takas iznāca spilgtas gaismas apmirdzēts tēls. Caur mēness stariem varēja saskatīt, ka viņa ir gaiša, gariem mirdzošiem matiem un baltiem, skaistiem spārniem. Lēnītēm, it kā slīdot viņa nāca lejā pa mēness taku, lai satiktu Viņu. Viņš raudzījās brīnišķīgajā tēlā, kas sniedzās pāri viņa jutekļiem. Agrāk nepieredzēts pacilājums pārņēma dvēseli. Dvēsele… Tikai tagad puisis sajuta, ka tā liek sevi manīt. Ārkārtīgi viegla, bet spēcīga tā piepildīja Viņu visu, dīvaini, bet agrāk tādas izjūtas nebija…

Gaišā Dīva pienāca pavisam klāt. Viņas kājas neskāra zemi, bet izstaroja gaismu kā viss viņas augums. Puisis ieskatījās tai acīs un sirdī ielija miers. "Es esmu Paradīzē…" viņš nodomāja.

- Nē, Tu neesi Paradīzē -, sacīja Dīva ar Eņģeļiem raksturīgu smaidu.

Puisis samulsa, jo viņš nebija bildis ne vārda, tikai domas kā trakas plosījās pa galvu.

- Es zinu visu, ko Tu vēlies teikt, bet nespēj. Es zinu Tavu dvēseli, Tavu sirdi un Tavas vēlmes. Tu neesi Paradīzē, Tu esi pusceļā uz to.

- Kāpēc pusceļā? - jautāja puisis.

- Tāpēc, ka Tu nezini pašu galveno. Saki, kāpēc Tu gribēji mirt? Kas Tev trūka? - dziedošā balsī jautāja Dīva.

- Man netrūka nekā, bet tajā pašā laikā man trūka visa. Man sala, ļoti sala. Mana dvēsele… Tagad es to jūtu, es zinu, ka tā man ir, bet agrāk man tās nebija. Tukšums - bija viss, kas manī mita. Akls un stindzinošs kā jūra pēdējā manas dzīves mirklī. Es nespēju sevi piepildīt, nezināju kā, un, vai to vajag. Es biju miris jau sen. Pat nezinu, vai kādreiz biju dzīvojis, šķiet, ka nē.

- Tu esi pazaudējis sevi. Tikai tur tā vaina. Kad Tu sevi atradīsi, tad piepildīsies dvēsele un aukstais, mokošais tukšums aizpildīsies ar siltumu. - Dīva atkal pasmaidīja, tādā veidā nomierinādama izmisušo puisi.

- Bet kā? Kā, lai es atrodu sevi? Kur meklēt? Es visu laiku to darīju. Man bija nauda, vara un ietekme! Bet tur manis nav!

- Tu meklēji visur, bet Tu nemeklēji pašu galveno, to, kas ceļ cilvēku spārnos, to, kas spēj atkausēt ledu, darīt laimīgus skumjos, dziedēt slimos un atdarīt sirdis.

- Kas tas ir?! - izmisis čukstēja puisis.

- Tā ir Mīlestība - atkal pasmaidīja Dīva.

- Mīlestība? Kas tā ir? Es nezinu Mīlestību! Man nav Mīlestības! Tās nav nekur! Mīlestība neeksistē! Kāpēc lai es to meklētu?

- Tu maldies. Mīlestība pastāv. Tā ir katrā no mums. Arī Tevī. Tā runā ar Tevi, kliedz, vēloties, lai Tu viņu sadzirdi. Tā dedzina Tavas krūtis, bet Tev šķiet, ka tas ir sals. Tu nesaproti Mīlestību, jo nezini, ka tā ir Tevī. Cilvēki ir kļuvuši akli. Viņi ir paši aizvēruši savas acis uz Mīlestību, jo tā ir visvarena, bet sarežģīta. Tā ir jāmācās visu mūžu. Dažiem tas kļūst apgrūtinoši un viņi no tās atsakās. Arī Tu. Tu nespēji un nespēsi dzīvot bez Mīlestības. Pasaule aizies bojā bez tās.

- Bet kāda tā izskatās, kur tieši tā mīt manī? Es to nejūtu, tātad manī tās nav - puisis pasmaidīja skumju smaidu.

- Skaties! - uzsauca Dīva un norādīja ar roku uz jūru, kas atmirdzēja kā gluds spogulis. Puisis pacēla nolaisto skatienu. Viņš lūkojās uz gludo virsmu, spožo mēness gaismu un matēto taku uz ūdens virsmas. Pēkšņi nelieli vilnīši sāka skaloties pret krastu. Mēness taka kroplīgi izira daudz dažādās strēmelītēs. Viļņi arvien spēcīgāk triecās pret krastu. Sacēlās mežonīgs vējš. Tas plosījās visapkārt, rāva no zemes ārā kokus ar visām saknēm. Jūra pārvērtās mutuļojoši rēcošā neprātā. Vairs nevarēja saskatīt mēnesi, tikai bangas, kas kā neprātīgas vēlās aumaļām noklādamas un slīcinādamas zemi.

Puisis stāvēja it kā atstatus no visa, skatīdamies no malas uz dabas pēkšņo stihiju. Viņu neskāra ne šļakata, ne vēja pūsma. Tikai izbrīns. Plaši ieplestām acīm viņš vērās parādībā. Te pēkšņi uzausa rīts, mēnesi nomainīja saule, zvaigznes izdzisa, bet jūra atkal kļuva rāma kā iepriekš. Debesīs liegi lidoja putni, viss bija nomierinājies. Tikai uz mirkli, līdz sauli aizklāja balts, pūkains mākonītis. Tiklīdz tas atkal atsedza sauli, tam nopakaļ jau steidzās nākamais, jau lielāks un tad viss noritēja ļoti ātri. Puisis nespēja ar skatu tvert katru mākoni atsevišķi, tie pārvērtās sākumā vēl baltā, bet tad jau pelēkā un tumši pelēkā masā. Tie slīdēja debesīs un aprija sauli pavisam. Tā, it kā saucot pēc palīdzības ik pēc laiciņa pavīdēja un atkal noslīka, nespēdama ievilkt pietiekami daudz gaisa, lai noturētos virspusē.

Tumšo pelēcību sadrumstaloja zibens, kas savas ugunīgās bultas bez žēlastības trieca jūras sirdī. Tā jau atkal mutuļoja. Nākamajā mirklī gaiss piepildījās sudrabotām, vizuļojošām zvaigznītēm. Viļņi sastinga pusceļā starp debesīm un zemi, pārklājoties baltu, cietu garozu - ledu. Viss apkārt kļuva balts it kā iecukurots. Atkal spīdēja saule. Vēl pēc mirkļa silto staru sasildīta daba sāka kust. Pilītes pakšķēja pret tikko uzplaukušiem asniem, ūdens izgludinājās un viss atmirdzēja zaļā spozmē. Pavasaris. Bija iestājies silts pavasaris! Bet saule nemitējās spīdēt un zāle sāka dzeltēt un izžūt. Saule karsēja vēl spēcīgāk, līdz viss apkārt izdega. Tad atkal iestājās klusums, koku lapas strauji nodzeltēja un notrūka. Visu zemi un jūru klāja dzeltenīgi zeltaina sega. Un atkal iestājās nakts. Miljoniem spožu zvaigžņu atmirdzēja debesīs un mēness kā valdnieks atkal izritināja savu sudraba taku pa spoguļgludo ūdens virsmu. Puisis un Dīva bija atgriezušies nulles punktā.

- Kas tas bija? - nedaudz atguvies jautāja puisis.

- Tas esi Tu. - smaidot atbildēja Dīva, bet viņas acis kļuva vēl dzīvākas un mirdzums, starojošais no viņas, pat nedaudz žilbināja.

- Es? Kā to saprast?

- Tava pasaule. Tevī mīt vējš, saule, zibeņi, vētra, ledus, sals, karstums, vasara, ziema, rudens un pavasaris. Uguns un ūdens. Tu vari atdzīvināt un nonāvēt. Tu vari sasaldēt un atkausēt. Tu vari visu. Tas viss ir Tevī - Tavā pasaulē. Tu man jautāji kas ir Mīlestība. Te ir atbilde. Mīlestība ir Tava pasaule, ko Tu dāvini kādam. Tad, kad Tu ielaid tajā vēl kādu nevis ļauj tai vientulībā aiziet bojā. Mīlestība ir tad, kad Tu papildini savu pasauli, kad tā visa iemājo Tevī un piepilda līdz mielēm. Mīlestība esi Tu.

Dīva pavērsa rokas pret puisi, tādā veidā liekot uzsvaru uz saviem vārdiem. Tad viņa izveidoja apļveida kustību ar pirkstiem un pielika roku pie puiša krūtīm. Pēkšņa spēka un varenības vilnis triecās puiša dvēseles pašā centrā. Viņš iztaisnojās un aizvēra acis. Viņš juta kā piepildās pilns un viņa sirdī iekūrās uguns. Tā bija visbrīnišķīgākā izjūta, kādu puisis jebkad bija jutis. Tā bija svētlaime. Puisis atvēra acis, kad beidzot sajuta absolūto piepildījumu. Apkārt bija tukšums, vairs nebija ne jūras ne mēness ne zvaigznēm pielietās debess. Viss bija pazudis, tikai Dīva vēl arvien stāvēja tam blakus.

- Tava pasaule ir Tevī. Tagad Tu esi atradis Mīlestību. Tagad Tu zini kur to meklēt. - teica Dīva.

- Kā Tu to izdarīji? Kā es varu atkal saplūst ar savu pasauli, kā es varu to aplūkot un sakopt? Kā?

- Tev tikai tas jāvēlas. - maigi smaidot atteica Dīva. - Pamēģini.

Puisis aizvēra acis un domās pieskārās kādai nemanāmais stīgai, kas piepildīja ar maigu melodiju visu viņa dvēseli. Stīga it kā sakustējās un viņš sajuta vēl lielāku piepildījumu. Puisis atvēra acis un atkal ieraudzīja bijušo skatu uz jūru, debesīm un mēnesi. Tad viņš aizvēra acis un atkal tas pats neizsakāmi stiprais spēks triecās krūtīs. Pasaule bija sasūkusies atpakaļ.

- Kāpēc, kad es atveru savu pasauli, tad es jūtos laimīgāks nekā tad, kad veru to ciet?

- Tāpēc, - teica Dīva - ka Mīlestību ir jādod. Jo vairāk Tu to dosi, jo lielāka tā kļūs. Mīlestība nemīl egoismu, tā pieder pasaulei, viņa uzzied tikai tad, kad tajā dalās, tikai tad tā kļūst lielāka un spēcīgāka.

- Es patiešām jūtos laimīgs. Es protu Mīlēt, es zinu, ka manī ir piepildījums. Es vairs nesalstu!

- Jā, tagad Tu esi to atradis, bet es dodos prom. Paliec sveiks. - Dīva pamāja ar roku, uzsmaidīja silto smaidu un ar strauju kustību nobēra sev priekšā zvaigžņu ceļu. It kā slīdot tā sāka attālināties no puiša.

- Pagaidi! - uzsauca puisis. - Pagaidi, paņem arī mani, Tu taču dodies uz Paradīzi.

- Jā, es dodos uz Paradīzi, bet Tu nevari nākt man līdzi.

- Kāpēc? Tu taču teici, ka tad, kad atradīšu sevī Mīlestību, tad es tikšu Paradīzē. Es to atradu, un man ir tik labi! Es jūtos laimīgs, ka jūtu Mīlestību sevī iekšā. Es esmu piepildīts!

- Nē, Tu vēl esi pavisam tukšs. Tu nevari nākt man līdzi, jo Tev ir jāatgriežas. Tev ir jāiemācās Mīlēt. Tev jāiemācās dāvāt Mīlestību. Tev ir jāiemāca cilvēkiem Mīlēt! Un tikai tad, kad Tu būsi iepazinis Mīlestības šķautnes - gaišās un tumšās, asās un glāsmainās - tikai tad, kad zināsi cik grūti ir uzturēt Mīlestību dzīvu un cik skaisti ir to dot, tikai tad Tu drīkstēsi mērot ceļu uz Paradīzi. Tev ir jāmīl. - Dīva atkal pagriezās un devās prom, atstādama puisi tumsā.

- Pagaidi vēl mirkli! Kas Tu esi?

- Es esmu Tavs Sargeņģelis. - atbildēja Dīva. - Es vienmēr esmu bijusi un būšu Tev blakus. Arī turpmāk es rādīšu gaismu un palīdzēšu Tev. Es vienmēr esmu Tevī, Tev tikai jāieklausās.

- Bet kā es tikšu atpakaļ? - puisis ar sāpīgām skumjām balsī jautāja.

Tomēr Sargeņģelis neatbildēja, tas tikai pagriezās ar seju pret puisi, pasmaidīja un atstājot aiz sevis spožu gaismas strēli izgaisa.

Tumsa un miers bija pārņēmuši puiša augumu. Viņš nedomāja, tikai klausījās sevī, vēlēdamies sadzirdēt savu Eņģeli. Kaut kāda dīvaina murdoņa atskanēja ausīs. Kāds satricināja viņa klusumu un mieru. Puisis saausījās. Viņš sadzirdēja balsis, sākumā klusas, bet tad arvien skaļākas un griezīgākas. Kāds smagiem soļiem tricināja viņa pasauli. Pēkšņs tvēriens pacēla viņu gaisā. Kādas spēcīgas rokas viņu turēja un kaut kur nesa. Murdoņa pārvērtās saraustītos vārdos - "…trakais…", "…ko viņš te darīja…", "…viņš ir miris…".

Tad kāds pavisam tuvu iekliedzās "Nē, viņš ir dzīvs, tas puisis ir dzīvs!!! Zellis ir dzimis laimes krekliņā! Tas taču ir brīnums, tik ilgi aukstumā un ledainā ūdenī! Tas ir brīnums, viņam ir Sargeņģelis!". Balsis kļuva skaļākas. Puisim sāka salt, viņš sajuta savas smagās, sasalušās kājas. Ķermeni plosīja mežonīgas sāpes, vairs nebija tā viegluma, kas pirmīt…Tomēr kaut kur dziļi iekšā, kaut kādā sirds nostūrī kūrās gādīga un silta uguns. Puisis sajuta piepildījumu sevī, viņš sajuta dzīvi, viņš sajuta Mīlestību!

- Viņš kaut ko cenšas pateikt! - iekliedzās vecais zvejnieks, kas bija ieraudzījis puisi ielūstam jūras ledū. Zvejnieks metās viņu glābt un izvilka ārā. Apkārt bija sapulcējies krietns bariņš cilvēku, kas arī bija dīvainā notikuma liecinieki. Vecais vīrs, ar savām pārdabiski spēcīgajām rokām, nesa puisi uz krastu, lai tur viņu sasildītu. - Klusu visi! Viņš kaut ko saka!

- Man jāmīl… Man jāprot dāvāt Mīlestība… Man jāiemāca cilvēkiem Mīlēt - puisis knapi dzirdami murmināja.

Vecā zvejnieka skarbā un norūpējusies seja atplauka siltā smaidā. Acīs sariesās asaras. Viņš ievilka dziļu elpu. - "Viņš dzīvos, ak Dievs šis puisis patiešām dzīvos!!!" - vīrs kliedza, spēcīgo balsi pāršķeļot salto gaisu. Asaras dedzināja rugājiem noaugušos vaigus, bet sirds gavilēja - Viņš dzīvos! Dzīvos!!! - vīrs nemitējās kliegt.

Kaut kur uz zvaigznēm nobārstītas mēness takas pusceļā apstājās liegi soļi. Spožā gaisma žilbināja debesis. Sargeņģelis pasmaidīja "Mīlestība mīt Tevī, tā vienmēr tur ir bijusi, un tagad Tu to zini…"

Turpceļš bija beidzies.