Es dungoju mašīnas priekšējā stiklā. Nedaudz aizsvīdis. Ar katru kilometru es kļuvu arvien aklāks un stūmu savu seju tuvāk logam. Pretīmbraucošie smējās/brauca garām. Mana acs rotaļājās ar kreiso spoguli. Optiskais māns. Man nav tiesību.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Grāmatu tirgonis šorīt apstājās vienu kvartālu tālāk (braucot no centra puses), viņš domāja par mainīšanos. Bet staigāt cilvēkiem no muguras, nu nē! Īstenībā tas nemaz nenotika tik emocionāli. Lai vairītos no ieslīgšanas rutīnā, viņš salika galdiņu no kreisās uz labo. Izkrāmēdams grāmatas, viņš lasīja nosaukumus un brīžam pasmaidīja. Pēc tam apsedza lasāmvielu ar plēvi. Lietus. No atlikušās plēves sataisīja sev „kuģīti”, ko uz galvas uzlikt. Lietus.

Cik par XXX kopotajiem rakstiem? (reklāma, reklāma...). 2...2 ar pus’, grāmatnieks atbildēja.
Tad saprotams jāņem...njā, jāņem, klients it kā pārliecinādams sevi atkārtoja.

Pircējs atvēra maku kā miskastes vāku, likās nočīkstēja enģes. Pēc mirkļa divlatnieka saules zaķītis spēlējās ar viņa aklumu.

Te būs, 2....un 50, grāmatmīlis vienaldzīgi noskaitīja.
Vecais vēlreiz apčubināja savu grāmatu, atvēra titullapu.
Nē, man nevajag nekādus 2.50!
Kā, jūs atdodat par brīvu?
Nē, es nepārdodu vispār...
Pārdevējs nolika grāmatu atpakaļ zem plēves. Pasmaidīja.
Tas ir kaut kā....es nezinu... nu varbūt es varu dabūt vismaz šo izlasīti aknu pastētes krāsas vākos? mīlis izmisis.
Nē, arī to jūs nevarat dabūt! Un vai tas jums škiet smieklīgi?
Kas? Aknas?
Eh... (viņš sāka skaitīt kādas pazīstamas grāmatas rindas). Es raudātu, ja paliktu šeit ilgāk... klients nozuda.

Vai es esmu mīļš?
Logu tīrītāju gumijas maigi skrāpēja logu. Aiz muguras bija puse pasaules un priekšā vēl otra puse. Tā tas vienmēr ir bijis.
Jā, tas ir labi, ka jūs mani paņēmāt, jā... ārā ir tāds lietus, viņas blondā galviņa pieliecās apstiprinājumam. Viņa maigi trinās krēslā. Es noregulēju klimata kontroli uz “stipri miegaini”. Gaidīdams lai viņa aizmieg, es dziedāju sevī. Ja viņa aizmigtu, man būtu vieglāk braukt. Bet es kļūdijos – guļot viņa bija vēl skaistāka. Mati mainīja krāsu. Varbūt tā bija taksometriski zaļā saulīte, kas viņu apspīdēja. Meitene miegā skaitīja romantisku dzeju. Es zināju, ja noregulēšu uz vēl karstāku, tad viņa pārkarsīs un pārdegs. Un tas notiktu tik klusi, ka es pēc tam uz visu mūžu paliktu kurls. Mēs iebraucām pilsētā. Es uzmanīgi viņu (guļošu) izcēlu no mašīnas un noguldīju uz kāda ielas stūra. Savādāk būtu savādāk. Auksts nebija. Viņa nenosals. Es atkal iekāpu mašīnā un braucu cik jaudas, galvu piebāzis pie stikla tik tuvu, lai redzētu maksimāli maz.

Apmēram stundu es meklēju kur apstāties. Periodiski gar acīm zibēja grāmatnieks, kuram nespēju tikt klāt.
Tēt, beidzam šodien, beidzam... es uzsaucu tētim.
Bet es vēl neesmu neko pārdevis...
Tu taču zini, kā tas ir... tu taču zini....
Tev taisnība... viņš drusku sasarcis (no karstuma. Kas viņu saregulējis?) sāka vākt grāmatas. Galdiņš salocijās pats no sevis. Plēves palika. Smalkais vējelis tās nespēja izkustināt.

Mēs braucām. Es skatījos spogulī un zināju, ka rīt es tirgošos nepārdodoties. Būs jāatstāj uz ielas stūra. Es zinu to ielu. Es zinu to stūri...

Es raudātu, ja paliktu šeit ilgāk... tēvs dūmakā no aizmugurējā sēdekļa.
Siltums. Mēs aizmigām. Kāpēc es tā saku?
Benzīns negribēja nekad beigties. Bend - zīns.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form