“Tu, nelieti, man neļauj normāli dzīvot! Tu! Tu man neļauj! Šoreiz es tevi gan nelaidīšu garām! Nemaz neceri! Tu pat nevari iedomāties, kā esi sabojājis manu dzīvi! Pie velna! Tu esi pēdējais mēsls! Nē, mēslu vabole, kas rokas pa sūdiem un jūtas laimīga! Es zinu, ka tu no manis baidies, bet pats pie tā visa esi vainīgs. Kā, tu domā, kāpēc es dzeru? Pateicoties tavai sūda laipnībai. Ko klusē? Nav ko teikt? Nav ko atbildēt? Vienmēr tu tāds esi bijis! Klusais. Bļāviens, kā tu man esi izvilcis visu dvēseli no miesas ārā! Nemaz negribas ar tevi runāt. Riebjas skatīties uz tevi, kur nu vēl runāt.”
Viņš atvēzējās un no visa spēka meta pretiniekam sejā savu ziemas cepuri kopā ar pāri cimdu. Pretinieks stāvēja nedaudz izbrīnīts par negaidīto rīcību.
“Es tevi izaicinu uz dueli! Ja esi goda vīrs, tad tu nedrīksti man atteikt. Ja atteiksi, būsi mans mūža ienaidnieks. Un es tevi vajāšu, vajāšu, kamēr tev tas kļūs neizturami.”
Abiem duelētājiem rokās parādījās šaujamieroči. Stobri tika vērsti viens pret otru. “Cik neizdibināmi dziļš un nāvi nesošs ir stobra melnais caurums!” Viņam pārskrēja šermuļi pār muguru. “Atkāpties gan nedrīkst! Kur paliks gods! Visi smiesies! Saukās par gļēvuli.”
Viņš spēra pirmo soli uz pretinieka pusi. “Šaujam uz skaitli trīs! Sākam!”
Viņi spēra soli viens otram pretī. Pēc tam - otro soli. Un beidzot – trešo. Atskanēja sirdi plosošs troksnis. Kaut kur bija dzirdamas plīstoša stikla skaņas. Iestājās miers.
Sieva, pa galam satraukta un galīgi ne frizūrā, izskrēja gaitenī. Spogulis bija sasists drumslu drumslās. Vīrs cieši iemidzis gulēja uz grīdas pie spoguļa. Viņa piere asiņoja.
“Lops kas lops”, sieva bēdīgi nopūtās, redzēdama idilles ainu. “Par ko man jānes tāda nasta?”