Arī man uzrodas kaimiņiene – zīlīte. Pagrozījusi galviņu, viņa nolec no sola, palēkājusi barības meklējumos un neko neatradusi, aizlido uz citu ienesīgāku vietu. Cik jauki tā sēdēt savā nodabā, atslēgties no apkārtējās pasaules. Uz mirkli aizmirst ikdienas problēmas. Tīri vai gribas pasapņot un nedaudz idealizēt pasauli. Šai vietā nevalda ne nauda, ne tehnika. Te cilvēks var atpūsties, nomierināties, pārdomāt padarīto un darāmo, gūt enerģiju jaunam darba cēlienam.
Koki stāv majestātiski izslējuši savas garās zaru rokas pret debesīm kā lūgdami, lai Dievs apžēlojas un dod valgmi izslāpušajai zemei. Pie mums šogad valda sausums, bet ir vietas uz planētas, kur šobrīd dzīvā radība cieš no plūdiem. Ir vietas, kur ir vēl karstāks un sausāks nekā pie mums. Cik interesanti! Kāpēc visur nevarētu būt vienādi labi? Kāpēc pasaule tā ir iekārtota?
Kāpēc ir ļoti bagāti un ļoti nabagi cilvēki? Kāpēc manu dzīvi nosaka kaut kāds papīra vai metāla gabaliņš? Atkarībā no tā esības vai neesības, es esmu visu varošs vai nabags. Dīvaini man šķiet arī tas, ka apkārtējie cilvēki tevi vērtē pēc tā, kā esi apģērbies, cik tev daudz naudas kabatā, kāda ir tava izglītība. Ja nav ne viena, ne otra, ne trešā, tad neizvairīties no kājslauķa lomas. Jo vairāk šādu kājslauķu valstī, jo labāk valdīt varas vīriem. Ko var šāda gandrīz tukša vieta – kājslauķis - ietekmēt? Neko!
Ja es sevi salīdzinu ar cilvēkiem, kas ir, kā viņi uzskata, kaut ko sasnieguši, tad jūtu diskomfortu. Ja tā padomā, es tagad rakstu šīs rindas, bet kāda tam visam jēga? Kas tās lasīs? Ko es ar savu prātojumu spēšu mainīt apkārtējos cilvēkos?
Drīz būs vēlēšanas. Jau dzirdami gan televīzijā, gan radio lozungi, saukļi. Cik tas ir jauki! Kādreiz skolas laikā arī teica: “Mācies! Mācies labi! Dzīvē tas noderēs!” Nu, mācījos. Kas no tā? Bija labas atzīmes, daudz laika pavadīju pie grāmatām, ieguvu augstāko izglītību, tagad par laimi ir darbs, kaut cik pelnu, esmu apģērbies un tas arī viss. Tai pašā laikā kāds, kam īsti negribējās mācīties, bēguļoja no stundām, slikti mācījās, kaut kā ar skolotāju palīdzību izvilka vidusskolu. Toties tagad brauc šikā mersedesā, dzīvo trīsstāvu privātmājā, noorganizēts nelegāls bizness, puspasaule uzpirkta, lai netraucē dzīvot. Rodas jautājums: kas ir dzīvē sasniedzis vairāk? Es vai viņš? Kāda jēga man bija mācīties, ja daudz ko labāku (protams, var strīdēties, kas ir labāks vai sliktāks) var sasniegt arī bez īpašām zināšanām, jāmāk tikai riskēt. Ja paveiksies būsi virsotnē, ja nē – kļūsi kā visi citi.
Protams, es pats vien esmu vainīgs, ka gribu palikt par cilvēku, kas ir viduvējība un iet pa vismazākās pretestības ceļu. Arī ar savām zināšanām neko neesmu panācis, jo amatalga ir noteikta atbilstoši ieņemamajam amatam. Atklāti sakot, mani pārsteidz šīs noteiktās algas. Vieniem likums ir jāievēro, citiem nav. Kāds var katru dienu šrubīt tualetes, fiziski strādāt (cilvēki arī ar augstāko izglītību), bet saņem minimumu par mēneša darbu. Cits, baltā apkaklītē pie vadības stūres pabijis vīrs, kas iekārtojies siltā vietiņā par pasēdēšanu mīkstā krēslā un pāris papīriņu izlasīšanas var un nekaunās saņemt četrdesmit reizes vairāk. Tad jau sanāk, ka viņš būtu tik reizes vairāk nostrādājies nekā paša melnākā darba darītājs. Arī es tā gribētu! Diemžēl mani tur nelaiž, jo mēneša laikā pārcilāšu vairāk papīriņu nekā vajag un vēl sagribēsies saņemt vairāk nekā šim kungam.
Viss ir sadalīts, viss ir nokārtots tā, lai tu, mazais knisli, netiktu nekam klāt, ja nav atbilstošas atļaujas no kādas partijas priekšnieka puses. Ja gribi ko sasniegt, stājies partijā! Un nekādā nebūt, bet tādā, kurai ir teikšana. Tad netiks ņemts vērā vai labākā gadījumā partijas biedri pievērs acis un žēlīgi palīdzēs nenonākt informācijai presē, ka esmu vairākas reizes tiesāts, negodīgs, valsts likumus neievērojošs pilsonis. Viss būs tīri un kārtīgi! Tikšu pie šprices un tad iestāsies svētlaime, jo varēšu celt māju vēl līdz galam neaizbūvētajā Baltezerā vai Jūrmalā pašā jūras krastā, būs konti gan Latvijas, gan ārzemju bankās, būs ietekme un varēšu valdīt, kā pašam ienāk prātā. Un varbūt kāds mazs, niecīgs, nekam nederīgs knipucītis mani nosauks par Dievu un sāks dievināt. Kļuvis par pasaules nabu varēšu gudri spriedelēt ko vajag, ko nē. Būšu dāsns ziedotājs un nabadzīgo aizstāvis, jo būšu taču cēlies no nabagajiem. Šī pasaule ir pareizi iekārtota, jāmāk tikai izmantot piedāvātās iespējas.
Re, laiks atkal nemanāmi ir pagājis! Kāds pa šo laiku būs nopelnījis apaļu summiņu, bet es sasmērējis dažas lapeles. Gatavais ideālists...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
