“Jūs mūsu pilsētā esat pirmo reizi?” negaidīti sarunu uzsāka taksometra vadītājs. Viņš bija gadus trīsdesmit vecs. Viņam bija tumši cirtoti mati. biezas uzacis un interesantas acis – lielas, brūnas, un tādas it kā būtu par kaut ko izbrīnītas. Ģērbies viņš bija baltā kreklā ar tumšu kaklasaiti un vesti mugurā. Pēc pirmā acu uzmetiena radās solīda cilvēka iespaids.
“Ziniet, esmu daudz braukājis darba darīšanās, bet šajā pilsētā esmu pirmo reizi”, atbildēja Valters. “Varbūt varat nedaudz pastāstīt par pilsētu?”
“Daudzi mūsu pilsētas ciemiņi apmeklē mūsu slaveno pilsētas parku, kur ir daudz atpūtas vietu un daudz interesanta, ko redzēt. Es vēl ieteiktu apmeklēt dārgumu muzeju un gleznu galeriju, kas ir slavena visā pasaulē.” Šoferis bija labi informēts. Runājot viņš visu laiku plāsi smaidīja, atklādams savas balto veselīgo zobu rindas.
“Noteikti būs jāizbrīvē laiks, lai apmeklētu jūsu ieteiktās vietas,” apmierināts teica Valters.
“Nu, re, esam atbraukuši”, pēc neilga brīža ierunājās taksometra vadītājs. “Šī ir jūsu viesnīca.”
Norēķinājies ar laipno vadītāju, Valters stāvēja vienkāršas ēkas priekšā. Pirmajā brīdī tās izskats šķita vienkāršs, bet aplūkojot ēku un tās apkārtni, radās iespaids it kā atrastos kādas pasaku mājas priekšā. Tā bija burvīga, vilinoša un noslēpumaina vienlaicīgi. Arī telpas, kurās Valters tikko bija iegājis, piesaistīja ar savu izsmalcināto interjeru un gaumīgo noformējumu.
Reģistratūrā pa telefonu sarunājās viesnīcas darbinieks. Viņš bija jau gados ar iesirmiem tumšiem cirtainiem matiem. Viņam bija biezas uzacis un nedaudz izbrīnītas lielas, brūnas acis. Tāda sajūta it kā kaut kur redzēts. Tā kā līdzīgs taksometra vadītājam. Valters tikai noraustīja plecus. “Vienkārša sagadīšanās.”
Nokārtojis visas nepieciešamās formalitātes, Valters devās uz savu viesnīcas numuru. Šai brīdī piesteidzās viesnīcas kalpotājs, kas bija atbrīvojies no agrāk ieradušos viesu apkalpošanas un jautāja: “Kurš numurs? Es jums palīdzēšu!” Paņēmis Valtera somu, rādīja ceļu. Kalpotājs runāja plaši smaidot, atklādams savus žilbinoši baltos zobus. Lai cik dīvaini tas šķistu, bet viņam bija liela līdzība, ja ne kopija, ar taksometra vadītāju. Arī viņam nevarēja dot vairāk par trīsdesmit gadiem. Arī sejas vaibsti un izskats bija līdzīgi.
“Varbūt radinieki? Varbūt brāļi? Brālēni?” Valters bija neziņā. Nolēmis, nepievērst tam tik lielu un saspīlētu uzmanību, Valters savā viesnīcas numurā izkravāja somu.
Iezvanījās telefons. Valters pacēla klausuli. Runāja reģistratūras darbinieks. Viņš atvainojās, ka ēdamzāle vairs šajā laikā nestrādā, bet ja viesis vēloties, varot apmeklēt viesnīcas bāru un iestiprināties.
Valteram nebija nekas pret kārtīgām vakariņām. Pēdējo reizi viņš bija ēdis lidmašīnā, bet tur ēdamā bija tik daudz kā tikai sakārdināt kuņģi.
Bārā skanēja mūzika. Gandrīz visi galdiņi bija aizņemti. Izvēlējies vienu no brīvajiem galdiņiem, Valters pasūtīja oficiantam vakariņas. Oficiants bija jauns puisis, bet atkal nepiedodami līdzīgs visiem šajā pilsētā iepriekš satiktajiem cilvēkiem. Tie paši mati, tie paši sejas vaibsti, lielās acis! Pat smaids viņiem visiem bija līdzīgs!
“Tā nevar būt sagadīšanās! Tas nav normāli! Tā nevar būt viena ģimene, tas ir neiespējami! Velns parāvis!” Valters bija neizpratnē. Ieturējis vakariņas, viņš nolēma izvēdināt galvu pastaigājoties pa naksnīgo lielpilsētu.
Pilsēta sagaidīja ar vakara vēja pūsmu un transportlīdzekļu vienmērīgo dunoņu. Ielas nebija tukšas, neskatoties uz vēlīno vakara stundu.
Valters, iegrimis šī vakara iespaidu analīzē, lēnām gāja uz priekšu, ziņkārīgi vērojot apkārtni.
“Visas pilsētas ir vienādas”, konstatēja viņš. “Skaistas, noslēpumainas, vedinošas izzināt, glabājot sevī katra savu raksturu, bagātības un viesmīlību.”
Valters uzmeta acu skatu garām ejošajam jauniešu pulciņam. Tie, skaļi sarunājoties, nāca viņam pretī. Valters apstulba. “Tas nevar būt!” Viņam pretī nāca pieci pilnīgi vienādi jaunieši, iespējams vecāko klašu skolēni. Tiem visiem bija vienādi cirtaini mati, vienādi sejas vaibsti, acis, kustības, viss vienāds! Pieci cilvēki – viens no otra ne ar ko nav atšķirams Visi kā viena kopija. Valteram pār muguru pārskrēja auksti šermuļi. Jaunieši bija līdzīgi visiem šodien satiktajiem cilvēkiem. Valters satraukts ar acīm meklēja vēl citus cilvēkus, lai sevi pārliecinātu, ka tā ir nejaušība. Sasodīta nejaušība. Nevar taču visi būt pilnīgi vienādi! Re, nāk kāda paveca sieviete ar vīru.
“Pie joda! Bet viņi arī ir līdzīgi kā brālis ar māšu! Viņi līdzīgi visiem šajā pilsētā! Kur es esmu nokļuvis? Kas tā ir par sasodītu pilsētu? Tā taču nav spēle, nav izjokošana! Kā var dzīvot pasaulē, kur visi ir pilnīgi vienādi pēc ārējā izskata? Kas zina varbūt arī pēc rakstura un rokraksta nav atšķirami? Man tas nav pieņemami! Es nevēlos šeit palikt ilgāk par rītdienu! Rīt pat lidošu projām no šīs apburtās pilsētas!” Valters bija satriekts.
Viņš steidzīgi atgriezās savā viesnīcas numurā. Aizslēdza durvis. Tā domās nodalīdams sevi no šīs pasaules, kas vēlējās viņu neveiksmīgi izjokot. Kaut visi satiktie cilvēki bija sirsnīgi un labsirdīgi, no viņiem visiem kopā nāca svešas nepieņemamas pasaules aukstums. Tas bija stindzinošs vienlīdzības murgs.
“Kā viņi var sarunāties viens ar otru, skatīties viens uz otru, kā pats uz sevi?” to Valters nevarēja izprast.
Domājot par to visu, viņš viesnīcas numurā meklēja kādu priekšmetu, kur rast mieru un glābiņu no šī murga. Acis apstājās pie gleznas, kas bija piestiprināta pie sienas. No tās uz Valteru lūkojās skaistas brūnas sievietes acis, labsirdīgs smaids viņas sejā bija atklājis skaistos zobus, uz pieres bija pasprukusi melna matu cirta...
“Arī šeit man nav glābiņa! Viņi ir visur! Ārprāts! Es jūku prātā, vai kās?” Valters ieskrēja vannas istabā, lai noskalotu seju un atgūtos. Noskalojis seju, viņš paskatījās uz sevi spogulī. Ūdens lāses pilēja no biezajām uzacīm, brūnās lielās acis lūkojās nedaudz izbrīnīti uz melno matu cirtām un baltajiem zobiem, ko bija atsedzis labsirdīgais smaids.
“Tas jau ir par traku!” drumslās sašķaidīdams spoguli, iekliedzās Valters.
Valters pamodās. Viņam trūka elpas. Sirds neprātīgi sitās krūtīs. Istabā valdīja rīta krēsla.
Virtuvē no radiotranslācijas aparāta skanēja vīrieša diktora omulīgā balss: “Vienai no trim sievietēm, kas iznēsā klonētus bērnus, vakar dzemdībās pasaulē nāca pirmais klonētais mazulis, ekskluzīvā intervijā paziņojis itāliešu ārsts, mākslīgās apaugļošanas speciālists Severīno Antinori.
Uz žurnālistu jautājumu, vai cilvēka klonēšana nevarētu tikt izmantota ļaunprātīgi, Antinori atbildējis noliedzoši. Pēc viņa domām, cilvēkiem ir izkropļots priekšstats par cilvēka klonēšanu. Ārsts apgalvo, ka klons ir līdzīgs dvīņubrālim, un no viņa nav jābaidās.
Antinori ir viens no vadošajiem klonēšanas speciālistiem. Viņa vadībā jau veikti aitu, peļu, cūku un pērtiķu klonēšanas eksperimenti.
Un nobeigumā – laika ziņas…”