close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Kārlis bija izsists no sliedēm pēc šīs telefonsarunas. Krūtīs tukšums. Nesakarīgas domas mētājās pa galvu: “Vai tiešām tā ir mana sieva? Kāpēc viņa var no reizes uz reizi tā atļauties kliegt uz mani, uz bērnu? Labi, es varbūt to esmu pelnījis, bet ne mazais. Viņai reizēm uznāk tādi brīži, ka vēlāk pilnīgi negribas tos atcerēties. Kāpēc? .. Atkal mūsu laulība ir uz iziršanas robežas. .. Stulbums! Kāds kaut kad esot teicis, ka vīrietim ir jāglābj laulības grimstošais kuģis. Ja viņš to nav mēģinājis, tad viņš ir pie visa vainīgs. Labi! Diena ir sabojāta, bet vakarā vajadzēs parunāt ar Anitu un piekrist jautājumā par auklīti. Bērna pieskatīšana caurām dienām, tas nav viegli. Pats esmu sestdienās un svētdienās no rīta līdz vakaram atbrīvojis sievu no šī pienākuma, arī darbdienu vakaros bērns ir bijis manā uzraudzībā. Zinu, kā tas ir. .. Cik reizes esmu tev teicis, sievai ir laba intuīcija. Ieklausies tajā! Neieklausījies, te tev nu rezultāts.”

Izdzēris tasīti stipras kafijas, Kārlis centās iedziļināties papīros, kas gulēja uz galda. Bija atlikušas nepilnas piecas dienas līdz svarīga līguma parakstīšanai, bet darba vēl tik daudz.

Ap pulksten vienpadsmitiem zvana dežurants. “Liepiņa kungs, šeit lejā jūs gaida sieva.”

Neizpratnes pilns, atkal kārtējo reizi pārsteigts, Kārlis lēnām domīgi teica: “Labi, eju!”

“Kas atkal būs viņai ienācis prātā?” kāpdams lejā domāja Kārlis.

Vestibilā tiešām stāvēja Anita.

“Sveika”, vēsi teica Kārlis, gaidīdams kaut ko neiedomājamu.

“Sveiks”, caur zobiem, lai dzirdētu dežurants, teica Anita. “Ņem mazo pie sevis!” viņa teica, pagriezdamās pret Kārli.

Ilgi nedomādams, lai nevajadzētu strīdēties, cerēdams ārā pārliecināt sievu, Kārlis pamāja ar galvu teikdams: “Labi! Kur viņš ir?”

“Mašīnā guļ”, Anita aukstasinīgi atbildēja.

Abi izgāja no ofisu ēkas un devās pie mašīnas. Dāvis bija maigi iemidzis.

”Tīri vai žēl celt augšā”, pie sevis nodomāja Kārlis. “Vai tiešām Anita ir spējīga uz šādu soli? Ko es darīšu darbā ar bērnu? Viss mans šīs dienas darbs būs vējā. Neko nevarēs. Bet es domāju šodien tik daudz izdarīt!”

“Ņem! Savu dārgumu! Ja tu nepiekrīti auklītei, tad es iešu uz visu. Man ir vienalga. Tu citu valodu nesaproti!” dusmīgi pusbalsī runāja Anita.

“Anita, apdomā, ko tu dari! Es tev apsolu, ka rīt sarunāšu, kas sēdēs ar Dāvi! Paskaties, kā viņš guļ, saldi iemidzis! Neies taču modināt!” Kārlis centās rast izlīgumu ar sievu.

“Nekā nebija, draudziņ! Tu man jau vairākus mēnešus soli auklīti, bet bez rezultātiem. Tā ka ņem un priecājies!” Anita atrāva mašīnas durvis bērna pusē. No skaļās abu vecāku sarunas Dāvis pamodās. “Nu, re, arī Dāvis ir pamodies!” Viņa izvilka no mašīnas bērnu un pastiepa vīra virzienā.

“Anita!” Kārlis bija apstulbis. “Nu, labi!” viņš dusmīgi teica un paņēma Dāvi savās rokās.

“Knupīti mēs aizmirsām mājās. Šeit ir pamperi un ūdens pudelīte. Ēst ... , gan jau kaut ko izdomāsi. Nav man visu laiku jādomā!” Anita aizcirta mašīnas durvis un devās uz šofera vietu.

“Vakarā, kad atgriezīšos, lai tavas smakas nebūtu dzīvoklī! Saprati! Bērnu tu arī nedabūsi redzēt! To tu atceries!” dusmās, ilgi nedomājot, izkliedza Kārlis. “Šitādu māti! Es to no viņas nebiju gaidījis! Būtu kaut par bērnu padomājusi!” projām iedams skaļi runāja Kārlis. “Un saucās, ka es šo sievieti mīlējis esmu! Par ko?”

Dusmas valdīdams, Kārlis atgriezās savā darba vietā ar Dāvi uz vienas un celofāna maišeli otrā rokā. Garām iedams saviem kolēģiem, Kārlis daudznozīmīgi uzsmaidīja, kad tie izmeta pa replikai par bērna esību mūsu ofisā. Kur nu bez replikām! Labi, ka kabinetā viņš sēdēja viens.

Dāvis bija vēl mazs. Viņš nestaigāja. Tātad dēls visu darba laiku būs jātur rokās. Citas izejas nebija. “Stulba situācija! Arī pastrādāt nevarēs. Neko darīt, būs vien jāauklē. Iedomājies, ka esi mājās! Nevajag bērnam rādīt skābu ģīmi. Viņš jau tā ir pietiekoši izmantots mūsu ar sievu kopīgajos strīdos. Ja Anita iedomājas, ka es netikšu galā, tad viņa ļoti kļūdās”, pie sevis domāja Kārlis.

Atlikušās stundas līdz darba dienas beigām Kārlis pavadīja spēlējoties ar dēlu un dziļās pārdomās par savu rīcību, par sievas rīcību, par dēla dzīvi, kas tikko vēl sākas un sākas šādā veidā. (Turpinājums sekos)

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form