Mūzika skanēja apdullinoši skaļi. Zāle bija pilna ar līksmotājiem, kas līgojās mūzikas taktī un dziedāja līdzi pazīstamās dziesmas izpildītājam. Visi jau bija paspējuši iesilt. Gar zāles vienu sienu bija izkārtoti galdi, kas bija bagātīgi noklāti gan ar ēdamo, gan dzeramo. Pie tiem vēl sēdēja dažs pārītis. Tie skaļi kliegdami, lai pārkliegtu mūzikas skaņas, sarunājās, uzsauca tostus un uzkoda. Visā telpā valdīja prieks un jautrība.

Andris tikko bija apsēdies pie galda, lai nedaudz iestiprinātos un kaut ko iedzertu. Paceltā glāze pie lūpām tika apturēta, jo kāds bija uzlicis roku uz pleca.

“Pagaidi! Tu ko, Andri, pavisam esi egoists? Vai tiešām dzersi viens pats? Ar mani negribi izdzert, ko?” Tas bija Saša, Andra draugs. Viņš bija jau labā šmigā. Kad ir iedzēris, Saša kļūst sabiedrisks un pļāpīgs. No viņa tad ir grūti tikt vaļā. To Andris zināja, bet tas viņam it nemaz netraucēja. Draugs paliek draugs. Bez tam Saša ir interesants sarunu biedrs dzēris vai nedzēris.

“Par ko iedzersim?” jautāja Andris atnākušajam draugam.

“Es tā padomāju un nolēmu, ka mums vajadzētu izdzert par mums. Kā tu domā?” viegli līgodamies jautāja Saša. Arī krēsls nespēja novaldīt Saša ķermenī ielietā alkohola iedarbību. “Vai tad mēs neesam pelnījuši paši izdzert par sevi? Kāpēc vienmēr jādzer par citiem?”

“Tas ir vislabākais šī vakara tosts!” atbalstīdams Saša priekšlikumu, teica Andris un draudzīgi uzsita viņam uz pleca. Pacēlis glāzi saskandināšanai, Andris uzsauca: “Par mums!”

Mūzikas dārdoņā nebija dzirdama divu glāžu saskaršanās. Pēc to iztukšošanas, abi steidzīgi paņēma pa uzkodai.

“Zini, Andri, es tikai tev varu atzīties”, ēzdams maizi ar gaļas ruleti un svaigu gurķa šķēli, pieliecies pie Andra, klusu ausī čukstot teica Saša. “Mēs te ar Taņu pasēdējām, parunājām. Nu, tā par dzīvi. Tu pats vari iedomāties, kāda viņa ir dzērāja. Iedzer malciņu un vairāk nē. Es... Bet es, ..., nu pats zini!”

“Nu!” teica Andris.

“Man ir grūti. Negribētos te visu priekšā... Lūdzu, vai tu mani nevarētu aizvest? ... Uz mājām! ...”, Andri draudzīgi apķēris, šļupstot runāja Saša. “Man pašam nebūs tas pa spēkam. Pats saproti! Tu esi man draugs vai nē? Ko?”

“Tagad uzreiz?” pārsteigts par tik pēkšņu lūgumu, iesaucās Andris. “Svinības vēl nav ne pusē! Nevaram mēs to darīt pēc stundas vai divām?”

“Nu, ja negribi man palīdzēt, tad nevajag,” Saša mēģināja piecelties kājās. “Tad es pats ...” Krēsls paslīdēja sāņus un Saša, nenoturējies kājās, nokrita uz ceļgaliem, ar vienu roku turoties pie galda.

“Eh, labi! Kur tu tiksi viens? Līdz atskurbtuvei vai?” Andris, to redzēdams, mainīja savus nodomus.

Taksometrs abus nogādāja uz Saša mājām. Pie dzīvokļa durvīm Andris ar izpildīta pienākuma sajūtu gribēja atvadīties un doties atpakaļ uz svinību vietu. Saša, turēdamies pie sienas, ar grūtībām trāpīja atslēgas caurumā.

“Labi, Saš, es braukšu”, atvadīdamies teica Andris.

“Andri!” skaļi iesaucās Saša. Viņa izteiktais vārds atbalsojās naksnīgajās daudzstāvu mājas kāpnēs. “Andri, nebrauc nekur! Esi draugs! Man ir tik sūdīgi! Paliec uz brīdi pie manis! Es tūlīt nomiršu!”

“Nebļausties! Uzmodināsi visu māju!” Andris paņēma Sašu aiz rokas un palīdzēja ieiet dzīvoklī. “Ejam iekšā!”

“Tu esi īsts draugs! Es to nekad neaizmirsīšu! Nāc tālāk!” Saša murmināja pateicības vārdus.

Saša ar mokām novilka savu ziemas ādas jaku. Tālais ceļš, kāpšana pa kāpnēm un izdzertais grādīgais bija sagriezuši kuņģī īstu riņķa danci. Sašam kļuva slikti. Viņš aizstreipuļoja uz vannas istabu pie izlietnes un izvēmās. Atgriezis ūdens krānu, viņš noskaloja vēmekļus un izskaloja muti, savas darbības pavadīdams ar vaidiem. Tas izklausījās ticami un radīja līdzjūtības sajūtu. Andris apstājās vannas istabas durvīs. Ar plecu atspiedās pret stenderi un skatījās uz Saša mokām. Savukārt Saša, izskalojis muti, paskatījās uz sevi spogulī.

“Andri, ja tu zinātu, cik man tagad ir sūdīgi! Es laikam būšu saindējies ar to šņabi. Varbūt tā bija krutka? Tev nav slikti?”

“Nē”, atbildēja Andris.

“Ak, ko nu es tev prasu. Tu taču nedzēri šovakar, kā es”, vaidēdams Saša nolaida skatu no spoguļa. Viņu bija pārņēmusi kārtējā vemšanas lēkme. Atkal tika atgriezts ūdens krāns un viss noskalots kanalizācijā. Saša pietecinājis sauju ar ūdeni, noskaloja seju. Uz mirkli palika tā kā labāk. Bet kamols pakrūtē palika. Tas grozījās grūstījās, līdz atkal izlauzās ārpus ķermeņa vemšanas veidā.

“Es laikam tomēr būšu saindējies. Izsauc ātros! Es nomiršu! Ja tu zinātu, cik man ir sūdīgi! Ārprāts! Kāpēc bija tik daudz jādzer?” Saša atkal paskatījās uz sevi spogulī. Skats nebija iepriecinošs. Visa pasaule ap viņu griezās. Viss līgojās. Šķita, ka viņš atrodas uz kuģa vētras laikā. Un šī sajūta, ka visapkārt viss riņķo, griežas, sarāva krampī viņa kuņģi. Par laimi šoreiz iztika bez vemšanas. Cik var vemt? Tik daudz jau ir izvemts! Kuņģim sen jau vajadzētu būt tukšam.

“Saša, iedzer pienu! Man šķiet, ka tam vajadzētu palīdzēt pret saindēšanos. Tev ledusskapī ir piens?” Andris gādīgi jautāja Sašam.

“Laikam ir. Ej, paskaties uz virtuvi!” atbildēja Saša.

Andris aizsteidzās pie ledusskapja un atradis piena paku, atnesa Sašam. Piena pakā gan nebija pārāk daudz piena, bet nav jau jādzer nēšiem. Nelaimīgais iedzēra pāris malkus. Tie vēl nebija sasnieguši kuņģi, kad sākās kārtējais vemšanas izvirdums.

Grūti bija nolūkoties Saša mocībās. Andrim nāca smiekli: Saša stāv ar rokām atspiedies pret izlietni, skatās uz sevi spogulī, spļauj siekalas izlietnē un runā: “Ja kāds zinātu, cik man ir sūdīgi! Cik man ir sūdīgi!” Paskats tiešām bija smieklus izraisošs.

“Citā reizē zināsi, kā sadzert ar meitenēm!” smiedamies teica Andris.

“Laimīgais! Tev, ta, labi. Būtu tu manā vietā, gribētu redzēt, kā tu smietos!” vemšanas izmocīts atjokoja Saša.

Sašam bija palicis nedaudz labāk. Kuņģī vēl trakoja nepatīkamās sajūtas, bet tas bija tukšs un tāpēc nebija, ko vemt. Siekalas, kas parasti saskrien pirms vemšanas, vēl bagātīgi skrēja mutē, bet tas vairs nebija tik neizturami, kā pašā sākumā. Pasaule griezās riņķī. Reibums nebija tik ātri dabūjams ārā no galvas, kā kuņģa saturs. Par laimi tā nebija saindēšanās.

“Ej, uz istabu! Nestāvi šeit! Man ir jau labāk. Es vēl nedaudz te pastāvēšu, kamēr paliks vieglāk un arī iešu uz istabu”, teica Saša. “Palasi kādu žurnālu!”

“Nē, Saša. Es laikam iešu mājās”, Andris atbildēja uz Saša aicinājumu.

Saša, paskatījies pulkstenī, neizpratnē jautāja: “Kur tu skriesi četros no rīta pāri visai pilsētai? Kas tevi vedīs? Tev slikti te? Varbūt tevi kāds gaida mājās?”

“Negaida neviens!” atbildēja Andris.

“Nu, a ko tu te trako?” jautāja Saša. “Re, kur ir gulta. Tur izvelkamais krēsls. Ja gribi, liecies un guli! Gribi draugu atstāt vienu grūtā brīdī? Un ja nu man atkal paliek slikti?”

“Labi, pierunāji!” Andris piekrita draugam. “Tā vietā, lai dzītos uz otru pilsētas galu, tad jau labāk to laiku nosnausties šeit pat.”

Andris iekārtojās izvelkamajā krēslā, bet Saša, atnācis pēc brīža no vannas istabas, apgūlās gultā. Agrā rīta stunda un kopīgi pavadītās moku stundas vannas istabā abus pieveica negaidīti ātri.

Spožs saules stars sāka spīdēt Saša sejā. Viņš, vairīdamies no tā, pagriezās uz otru pusi. Līdz ar to miegs bija vējā. Griežoties viņš bija pamanījis, ka izvelkamajā krēslā kāds guļ.

“Kas tas varētu būt?” nodomāja Saša. Viņš ātri piecēlās un piegāja pie gulošā. Atpazinis savu draugu, neizpratnē iesaucās: “Andri, ko tu te dari?”

Andris pamodās un skatījās Sašā. “Tu, ko? Ko tu nesaproti?” apmulsis atbildēja ar pretjautājumu.

“Kā tu nokļuvi pie manis?” Saša nelikās mierā.

“Pats taču vakar aicināji!” atbildēja Andris. “Vai tad neko neatceries?”

“Hmm, es atceros to, kā mēs izgājām no svinību zāles, bet pārējo ... Neatceros! No tā brīža neko neatceros. Kas bija pēc tam?” domīgi jautāja Saša.

“Kāds grasījās mirt!” smiedamies teica Andris.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!