close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
II

Nezinu, cik ilgi biju tā mocījies – iespējams pat, ka uz neilgu brīdi bija izdevies arī iemigt – kad redzēju cauri žalūzijām spīdam sauli. Nepievēršot uzmanību, ka pulkstenis rādīja nepieklājīgi agru rīta stundu, piecēlos un devos nomazgāties. Acis gan visu laiku krita ciet, tāpēc nebija nekāds brīnums, ka, ejot uz vannas istabu, uzskrēju kaut kam virsū tā, ka tikko noturējos kājās.

Pēc atspirdzinošas apslacīšanās ar ledusaukstu ūdeni un dažām brokastu maizītēm ar kefīru jutos jau pietiekami labi, lai varētu kaut ko uzsākt. Tā kā avīzēm vēl bija par agru un televizors rādīja tikai dažādas muļķības, nolēmu atgriezties savā istabā un turpināt autobiogrāfiju – tiesa, tālāk par slieksni netiku.

Pirmajā brīdī šķita, ka es vēl guļu, un tas viss ir tikai sapnī. Nākamajā – ka esmu pārdzēries kefīru. Taču, kad pat pēc ilgas un cītīgas acu berzēšanas nekas nemainījās, sapratu, ka tas, ko redzu, ir īstenība.

Pašā istabas vidū, kur vēl vakar, man gulēt ejot nebija nekā, tagad atradās kāda ar metālisku spīdumu apveltīta kaste, augstumā aptuveni man līdz ceļgaliem. Sadzirdēju no tās nākam neskaidru zuzoņu un pamanīju tādu kā sarkanu uzlīmi man pagrieztajā pusē. Uztraukumā trīcošiem ceļiem, piegāju tai klāt un notupos, lai apskatītu tuvāk. Nu redzēju, ka uz sarkanās uzlīmes nav nekas uzrakstīts – toties to rotāja deviņi reljefi punkti, kas šķita izstarojam siltumu. Piecēlos kājās un apgāju kastei apkārt.

Tagad, kad pārlasu nupat uzrakstītās rindas, man šķiet neticami, ka varu par to tik ļoti mierīgi rakstīt – tajā brīdī es jutos kā no laivas izsviests un katru darbību, kas lasot šķiet darīta viena pēc otras lielā ātrumā, patiesībā aizņēma labu laiku. Tā, piemēram, sadūšošanās apiet apkārt kastei man prasīja aptuveni desmit minūtes.

Ieraudzījis kastes otru pusi sapratu, ka tā patiesībā ir kaut kas līdzīgs monitoram – visticamāk ar iebūvētu datoru. Priekšā vēl atradās klaviatūra. Taču ne jau tā piesaistīja manu uzmanību, bet gan monitors. Tajā lieliem burtiem bija rakstīts: “Ievadiet jautājumu, lai saņemtu atbildi.” Un tas viss – skaidā angļu valodā.

Brīdi tukšu skatienu blenzis monitorā, skaļi iesmējos. Jutos ļoti apmierināts ar sevi – man šķita, ka esmu atminējis kastes mīklu. Laikam kāds Kvalitātes Dienesta darbinieks bija ienācis, kamēr gulēju, un nolicis to manā istabā – tā es domāju. Tiesa, nevarēju saprast, kāpēc, lai viņi to būtu darījuši – tad ienāca prātā, ka varbūt tas jau bija pirmais pārbaudījums.

Noliku aparātu uz galda un pats apsēdos pie tā. Viegli gan tas nenācās, ņemot vērā, ka aparāts bija diezgan liels un smags, tāpēc tā cilāšana lika man nākamās pāris minūtes pavadīt smagi elšot. Nedaudz padomājis, nolēmu, ka liels ļaunums necelsies, ja arī ievadīšu kādu jautājumu – galu galā kaste to arī gaidīja. “No kurienes tu esi ieradies?” uzrakstīju. Ekrāns nodzisa, tad tajā parādījās jauns uzraksts. “No Ahernaras,” tas vēstīja. Nu es neko nesapratu. Aparāts acīmredzami bija sapratis jautājumu – bet kāda pie velna vēl Ahernara?!

“Kas ir Ahernara?” uzrakstīju. “Planēta Centaura Alfas planētu sistēmā,” parādījās uzraksts. Nu es vairs pat nezināju ko domāt. No vienas puses, diezin vai šāds izgudrojums būtu palicis noslēpums visu atrodošajiem žurnālistiem – ja vien tas būtu izveidots uz Zemes. Bet no otras – vēl mazāka man likās varbūtība, ka kāds no citas planētas būtu man atsūtījuši kaut ko tamlīdzīgu. Bet ja nu tomēr? Bet kāpēc? Un kā? Šo pēdējo jautājumu tad arī uzdevu aparātam. Neteiksim, ka atbilde būtu bijusi pārāk gara, taču tā mani pamatīgi satrieca. “Teleportācija,” uz monitora parādījās. “Bet kāpēc tieši pie manis?” izmisumā rakstīju to, kas pirmais iešāvās prātā – vēl joprojām nespēju noticēt aparāta ārpuszemes izcelsmei. “Bet kāpēc pie jebkura cita?” parādījās uzraksts. Pēc kāda laiciņa to nomainīja cits: “Kurts Vonnegūts.” Es iesmējos. Tātad tai kastei bija arī humora izjūta. Nē, uz kaut ko tamlīdzīgu mūsu zinātnieki diezin vai būtu spējīgi. Gribēju sākt vadīt nākamo jautājumu, kad pamanīju uz ekrāna jaunu uzrakstu: “Mēs lozējām. Tu laimēji!” Mani savā varā sagrāba histēriska smieklu lēkme. Tā tikai vēl trūka! Vēl viens laimests!

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form