I

Atskanēja nedaudz apslāpēts kliedziens, kam sekoja īsa būkšķu sērija – tad viss uz brīdi noklusa – tikai klusa, sēcoša elpa bija dzirdama nākam no aizdurves. Piepeši durvis atsprāga vaļā, un pa tām iekšā ietraucās Alfs. Pie loga iekārtajā būrī tupošais kanārijputniņš aizvainoti iečirkstējās – bet velti – jau nākamajā brīdī savu acu priekšā viņš ieraudzīja nozibam Alfas mesto čību – taču tā, apmetusi pāris slaidus kūleņus izvēlējās ietriekties logā. Alfs neviļus ierāva galvu plecos, taču logs izturēja – vien pamazām apklustoša džinkstēšana liecināja par triecienu.

* * *

Sapulces diena sevi pieteica ar brīnumaini skaidrām debesīm – bez neviena, pat ne paša mazākā, mākonīša – rets izņēmums tajā bezgalīgajā vienmuļi pelēcīgo dienu virtenē, kas bija apvijusies ap Dižupi kā lāsts par reiz nodarītiem noziegumiem. Tikai saule bija smēlusies papildus spēkus – laikam no iznīcinātajiem mākoņiem – un nu izšķērdīgi lēja savus starus pār ciematu, likdama vājākajiem ik pēc pāris soļiem apstāties, lai atvilktu elpu un noslaucītu aumaļām tekošos sviedrus. Iespējams, ka tieši šī neierastā piepūle bija vainojama dīvainajā dižupiešu sejas izteiksmē – visu – vai gandrīz visu – acis bija manāmi ieplestas – un tajās spoguļojās Bailes. Vai arī varbūt vainīgs bija Nezināmais, kurš šķita todien klejojam pa Dižupi un iedvešam ciematniekos Bailes.

Nezināmais bija centies nepalaist garām nevienu. Pat bērni, kas allaž centās izvairīties no uztraukšanās par rītdienu, un pļavā centīgi dzenāja bumbu – pat viņi nespēja noslēpt visu prātus piepeši sagrābušo uztraukumu – un nevies arī necentās to darīt. Ik pēc brītiņa, kā klausot nedzirdamai komandai, tas, pie kura atradās bumba, apstājās un, daudz neraizēdamies par noteikumu ievērošanu, paņēma to rokās, un pavērsa skatu uz Zirgu kalna pusi – un to pašu vienlaikus ar viņu darīja arī pārējie. Pēc viņu sasprindzinātajām acīm varētu likties, ka viņi pēta, vai Zirgu kalna sejā neslēpjas kaut kas no pārējo acīs jaušamajām bailēm no Nezināmā. Bet nē – viņi skatījās saulē – skatījās, līdz acis sāka asarot un tās aizverot pasaule rādījās citādā krāsā – oranžā vai sarkanā – kā nu kuram.

Brīdi stāvējuši, visi apskatījās uz to, kam rokās bija bumba – un spēle sākās no jauna – bet tajā nebija ne miņas no dzīvesprieka vai azarta – bērnu kustībās jautās kaut kas mehānisks, nedabisks.

Ciema vecākie un pieredzējušākie vīri, protams, nespēlēja bumbu – viņi (kā jau gudrākie) mierīgi sēdēja uz soliņiem un risināja nesteidzīgas sarunas par nesvarīgiem sīkumiem – tādiem kā dzīves jēga un dvēseles nemirstība – ar pūlēm cenšoties noslēpt pār visām varītēm uz āru nākošo satraukumu un uzbudinājumu – bet velti. Neviens neieminējās ne par gaidāmo vakaru, ne par Teiku – jo ikviens zināja, ka tūlīt tiktu apklusināts ar nosodošiem skatieniem – un varbūt pat kāda sirma galva tiktu pašūpota paužot galēju nosodījumu. Taču pāri visam stāvēja Galvenā Zintnieka aizliegums par to runāt – pretējā gadījumā vainīgajam Sapulci bija neredzēt kā savas ausis.

Vien retais saules stars spēja izlauzties cauri blīvajam zāles aizkaram, kas aizklāja Dižupes Galvenā Zintnieka mitekļa ieeju – un mājas saimnieks klusi sēdēja tajā uz grīdas, ar sastingušu smaidu uz lūpām tīksminoties par visapkārt viņam valdošo patīkamo vēsumu un mijkrēsli. Iepriekšējās desmit stundas bija pavadītas meditējot (kas gan vairāk izskatījās pēc snaušanas) – kā jau viņš tika teicis dižupiešiem, bija nepieciešams atrast veidu kā izglābties no visvarenā Gorbuka dusmām un – vēl jo vairāk – iegūt tā labvēlību.

Taču meditēšana bija pārtraukta – un jāatzīst, ka tieši laikā. Vēl bija jāpagūst aiziet pie Šokolādes Džona, lai norunātu visu rīcības plānu līdz pat pēdējam, visnenozīmīgākajam sīkumam – šīsdienas Sapulcē nedrīkstēja notikt ne mazākā kļūda. Vienā acumirklī akmeņainais smaids Galvenā Zintnieka sejā bija pārvērties par ne mazāk stīvu raižu izteiksmi – ak, ja viņš nebūtu to laikus atcerējies. Īsi brīdi Galvenais Zintnieks pie sevis patīksminājās ap šo domu – līdz atcerējās, ka sliktas domas var pasliktināt zarnu trakta darbību (patiesībā Dižupē jau klīda leģendas par Galvenā Zintnieka zarnu traktu – cita par citu neticamāka).

Vairākas reizes spalgi nokrekšķoties Galvenajam Zintniekam tomēr izdevās uzrausties kājās un satvert pret sienu atbalstīto spieķi – un doties ceļā.

Lai arī ceļš līdz Šokolādes Džonam nebija tāls, tomēr tā veikšana prasīja ilgu laiku – gan kveldējošās saules dēļ, gan arī visu to dižupiešu dēļ, kas šķita vairākas stundas iepriekš paslēpušies visneiedomajamākajās vietās, lai nu varētu ar infantilu smaidu sejā izlekt Galvenā Zintnieka deguna priekšā un apvaicāties par gaidāmo laiku.

Kad Galvenais Zintnieks beidzot bija nokļuvis atpakaļ savā būdā, saule jau bija nokļuvusi krietni tuvāk apvārsnim – dižupiešu bažas, ka arī debesīs ir uzrāpies, kāds nezināms, neredzams briesmonis, kurš mēģina noturēt sauli, lai neļautu tai norietēt, bija veltas. Nu saule meta pēdējos starus pār Dižupi – un visi zināja, ka tas nozīmē Sapulces sākšanos – tā bija nolikta tieši uz saules rieta laiku.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!