close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
II

Alfs šķita saklausījis klusus, gandrīz pat nedzirdamus, soļus nākam no kāpņu puses un izlēma atlaisties istabas stūrī stāvošajā gultā. Soļi pamazām kļuva aizvien skaļāki un labāk saklausāmi. Ar katru mirkli nezināmais soļotājs nokļuva aizvien tuvāk un tuvāk Alfa istabai.

* * *
Šokolādes Džons, ar saspringtu skatu vērojot, kā rietošā saule pirms nozušanas aiz debesu kupolu vēl cenšas padarīt tumšāku viņa jau tā tumši brūno ādu, deva pēdējos norādījumus sievai, kas ar nolemtības sajūtu sejā māja ar galvu, nemaz neklausoties Džona runātajā. Beidzot arī viņš to saprata un, skumji pasmaidījis, noskūpstīja viņu. Bija laiks doties. Džons juta, ka kājas piepeši ir kļuvušas smagas jo smagas – ka ne pavilkt. Sirds arī tā pavisam savādi pukstēja – un viņam bija bail, ka tā pat varētu apstāties, ja viņš dotos ceļā. “Ir laiks doties,” Džons klusītēm teica pie, cenzdamies sevi iedrošināt. Un patiesi – viņš zināja, ka citi ir jau sasēdušies pie ugunskura un skatās uz Galvenā Zintnieka seju, gaidīdami Sapulces Sākšanas Zīmi. Un Zintnieks gaidīja Džonu. Bet Džons nezināja, kas viņam jāgaida. Viņš saprata tikai to, ka bija laiks doties.

Beidzot viņš, par lielu prieku un atvieglojumu savai sievai, nopūtās un izgāja ārā. Pēdējo reizi uzmetis skatu mājai – un mulsi smaidošajai būtnei, kas stāvēja tajā – Džons aizvēra durvis. “Lūk,” viņš nodomāja. “Atkāpšanās ceļa vairs nav.” Vēl reizi nopūties viņš, smagi cilādams kājas, devās ceļā, pie sevis cerēdams, ka izdosies nonākt Sapulces Vietā par vēlu.

Džona kājas šķita ieguvušas pašas savu saprātu – un klausot tam, neatlaidīgi soļoja uz austrumiem – uz Sapulces Vietu. Šokolādes Džons centās apstāties – velti – viņam vairs nebija nekādas varas pār savām kājām. Tāpat kā par savām domām, kuras klejoja apkārt un, kā nesen piedzimis šunelis, ar nemākslotu prieku skrēja klāt visam, kas bija jauns, lai to apostītu un pieteiktu savas īpašnieka tiesības.

Kamēr kājas viņu nesa uz priekšu, Džons ar neko neredzošu skatu vēroja taciņu – bet ne tālab, lai ko ieraudzītu. Viņa domas pa to laiku bija aizklejojušas līdz pasaules malai – un satikās tur ar atmiņām. Džons redzēja sevi sēžam pie pasaules malas un stingu skatu vērojam debesu kupolu – un domājam par to, kas atrodas otrpus debesu kupolam – ja tur kaut kas vispār atradās.

Tad Džona domas, priecīgi vaukšķēdamas, aizskrēja līdz Teikai. Viņš atcerējās savas mātes raižpilno seju, kad tā vismaz piecsimto reizi atkārtoja Džonam Teikas vārdus. Tāda bija paraža – vecāki mācīja bērniem Teiku, kas to mācīja tālāk saviem bērniem. Un tā tam bija jānotiek līdz Pasaules Galam.

“Un tad Gorbuks, pēdējo reizi uzmezdams skatu paša radītajai pasaulei apklāja to ar kupolu, ko nosauca par Debesīm – Viņš zināja, ka dižupieši ies bojā, ja kaut reizi ieraudzīs pasauli, kurā dzīvoja Viņš, tāpēc savā neizmērojamajā labsirdībā darīja visu iespējamo, lai to nepieļautu,” Džons pie sevis murmināja. Tālāk viņš neatcerējās – un nekad nebija atcerējies – par lielām raizēm savai mātei. Vienīgais, ko Džons spēja atsaukt atmiņā bija neskaitāmas reizes atkārtotais vārds, kas šķita esam Teikas uzrakstīšanas iemesls – “Gorbuks”. Un tam bija piesaistīti vārdi, kas visi kopā tad arī veidoja Teiku.

“Sveiks!” nonāca līdz Džona apziņai. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja kāda ciematnieka muguru. Viņš steidzās uz Sapulces vietu, kas bija vairs tikai pārdesmit soļu attāluma. Džons nopūtās. Reizēm viņš nožēloja, ka pasaule bija tik maza.

“Sveiks, Džon! Vēl aizvien neesi nomazgājies?” atskanēja sauciens – līdz sāpēm pazīstams viņam. Joka beigas noslāpa smieklos – arī Džons paplēta muti smaidam līdzīgā izteiksmē – taču pat viņa sniegbaltie zobi izraisīja ciematniekos jaunu smieklu lēkmi. Vismaz šeit nekas nebija mainījies – Džons centās sevi mierināt – bet velti.

Neviens no ciematniekiem vairs neatcerējās joka izcelšanās laiku – taču Galvenais Zintnieks kādā sapulcē (jau sešsimto reizi to izdzirdējis) tika teicis, ka tas varētu būt datējams ar laiku, kad pasaulē parādījās Šokolādes Džona vecvectēvs – šo laiku viņš teicās esam atradis Teikā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form