Stāsts sākas naktī – nav svarīgi, kurā tieši – tajā laikā visas naktis bija ļoti līdzīgas. Spīdēja mēnesis, bet tas arī bija vienīgais gaismas avots, jo, kā šķita, visa pilsēta bija aizgājusi gulēt. Gandrīz visa – Toms vēl aizvien bija nomodā. Protams, viņš neizklaidējās – tāda rīcība būtu absolūti nepieņemama tik lojālam cilvēkam kāds bija Toms. Viņš strādāja – veidoja savu “magnum opus”.
Viss Toma rakstāmgalds bija nokrauts ar dažādiem papīriem – vienus klāja rasējumi, bet citi bija aprakstīti no abām pusēm ar dažnedažādām formulām, kas bija tik sarežģītas, ka diezin vai kāds varētu saprast par ko tās vispār runā. Bet Toms saprata – un viņš saprata arī, ka viņa darbam var būt izcila – varbūt pat izšķiroša – nozīme kara gaitā. Aprakstītie papīri un rasējumi slēpa sevī informāciju par to, kā būtu iespējams uzbūvēt jaunu ieroci – tik lieliski iznīcinošu kādu pasaule nekad nebūtu redzējusi. Patiesi! – un cilvēki vēl teic, ka mūsu tauta ir izkurtējusi! Taču darbs vēl nebija pabeigts – pēc zinātnieka aprēķiniem bija palicis vēl aptuveni mēnesis saspringta darba.
Dienas nomainīja cita citu traka steigā, un Toms strādāja nežēlojot sevi. Četras stundas atvēlot miegam, gandrīz visu atlikušo dienas daļu viņš pavadīja rakstot un rēķinot, un domājot, un rasējot... Bija tikai viena izklaide šajā rutīnā.
Kā jau ikvienam kārtīgam pilsonim pienākas šajos laikos, kad Vadonim mēs visi esam vajadzīgāki nekā jebkad agrāk, Toms cītīgi sekoja kara gaitai. Ik dienas vienu stundu viņš veltīja avīzes lasīšanai, ar zinātāja aci pētot skaitļus un datus un pie sevis rēķinot cik ilgi vēl ienaidnieks spēs turēties, maldinot visus savus pilsoņus, ka ir iespējams uzvarēt Vadoni. Viņš domāja - cerēja! – ka ienaidnieks netiks galīgi sagrauts pirms viņš pabeigs savu darbu. Patiesi - Vadonim taču ir praktiski neizsmeļami resursi kā kareivju tā tehnikas ziņā, viņš sprieda. Tātad, droši vien, tas, ka pašreiz ienaidnieks varbūt ir guvis mikroskopisku pārsvaru ir tikai kaķa rotaļāšanās ar peli, kur kaķa lomā ir mūsu varenais Vadonis.
Darbs gāja uz priekšu – pat raitāk kā cerēts – kā Tomam, tā Vadonim. Beidzot Viņš bija raidījis kaujā kaut maziņu no saviem spēkiem un ienaidnieks bija spiests atkāpties – atkāpties pirms nenovēršamās bojāejas. Tad, kādu dienu, pie Toma durvīm atskanēja zvans. Viņš visai negribīgi tās atvēra – Tomam nepatika, kad viņu traucēja darbā – un ieraudzīja pie sliekšņa mīņājamies divus militārās formās tērptus vīrus, kas, acīmredzot, nāca no tuvējās bāzes. Brīdī pastāvējuši, viņi palūdza atļauju ienākt, ko Toms, kā jau lojāls pilsonis, arī labprāt deva.
Patiesi! – allaž tik untumainā Fortūna bija pagriezusi savu vaigu pret Tomu – jo šie vīri nāca iesaukt viņu armijā! Šķiet, ka pārliecīga prieka dēļ viņš bija zaudējis mēli, jo stāvēja pie durvīm nesakot ne vārda. Viņš domāja. Patiesi – kā gan viņš varētu dot lielāku labumu mūsu diženajam Vadonim – uzkonstruējot ieroci, kas viņam atnestu uzvaru karā vai arī krītot kaujas laukā varonīgi mirstot par tēviju? Ilgs laiks pārdomām gan viņam netika dots, jo vīri izrādījās esam visai nepacietīgi. Ātri izspriedis, ka melot (un tikai tā viņš varētu izvairīties no karadienesta) dižā Vadoņa sūtītajiem vīriem būtu briesmīgs noziegums pret Viņu, Toms gāja tiem līdzi. Tālab nesakiet, ka tauta ir izkurtējusi - lūk, kādi varoņi vēl dzīvo – cilvēki, kas sevi visu ziedo Vadonim!
Meli! Meli bija viss tas, ko iepriekš tiku jums teicis. Patiesi! – melojis esmu bezgala daudz – bet nu, kad Vadonis ir sagrauts un viņa armija kalpo par barību tārpiem - es neklusēšu! Es pastāstīšu visu par Tomu – visu patiesību – visu, kas notika pēc tam, kad viņu iesauca armijā.
Kā jau tapu teicis, vīri – ak, kādi mežoņi gan viņi bija! – aizvilka Tomu sev līdzi uz armijas bāzi, lai spīdzinātu. Nē, tā gan viņi to neapzīmēja, taču – kā gan citādi to varētu nosaukt, ja ne par spīdzināšanu? Es negrasos aprakstīt visas tās mocības, kurām Toms bija piekļauts, jo baidos, ka mani pirksti nokritīs un smadzenes izkaltīs to rakstot. Patiesi! – neko tamlīdzīgu neviens cilvēks nespētu pārdzīvot! Diemžēl jāatzīst, ka arī Toms nebija izņēmums – nolādējis Vadoni un visu karu, viņš aizgāja uz mežu un pakārās. To gan neviens netika minējis oficiālajos dokumentos. Lūk, cilvēks, kam vajadzēja kļūt par visas nācijas varoni – mierīgs guļ sešas pēdas zem zemes, tārpu sagrauzts!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
