Bet varbūt tomēr tā nav taisnība? Pamazām man ataust atmiņā pēdējās divas dienas. Pēdējie Jāņi. Jā, Jānis bija jauks. Vai tad vīrieši vienmēr nav jauki sava pašlabuma iegūšanas dēļ? Nē, nē, es neesmu pieviltā meitene, tikai gribas padalīties izjūtās ar kādu, kas varbūt kādreiz izlasīs šīs rindas.
Jā, laikam esmu pamodusies. Bet galvā šaudās nemierīgas domas, kādēļ man to vajadzēja. Jā, kādēļ?
Es biju viņa tās nakts Līga, Anna, Zane. . . Muļķe – cerēju, ka uz mūžu. Mānīgais papardes zieds. Mānīgs, bet skaists.
Atkal zvana pulkstenis.
Kas notiek?
Es taču vienu reizi jau to izslēdzu.
Mūs acis satikās ugunskura gaismā. Dzirkstelēm, daudzām dzirkstelēm šaujoties tumšajās nakts debesīs. Jā, toreiz es domāju par to, vai lietus šonakt arī nāks. Bet nāca viņš. Jānis. Skaistais Jānis. Viņa acis apbūra ar Burtnieku ezera dziļumu un Jāņu nakts debesu tumšo burvību.
Viņš paņēma mani pie rokas uz aizveda. Mēs staigājām ilgi. Visu nakti staigājām pa zāli, ko bija noklājušas nelielas rasas lāsītes. Bet varbūt tās vēl bija saglabājušās lietus lāsītes? Slēpāmies no svešām acīm, slēpāmies ezermalas krūmos.
Pirmajos saules staros es pamodos viņa apskāvienos slapjajā Jāņu dienas zālē.
Pēkšņi viņš satrūkstas.
Nozvana pulkstenis.
Kas notiek?
Pa ceļu nāk meitene ar blondiem matiem un basām kājām. Viņa Līga.
Vai tiešām tas bija tikai Līgo vakara alus spēks . . .
Atkal zvana pulkstenis . . . Pelēkais, apnicīgais rīts. Viena.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
