Interesanti, bet esmu sevi pieķērusi, ka esmu mainījusi uzskatus, kas attiecas pašai uz sevi. Es varu kontrolēt savu ‘ego’. Lai arī iepriekš man ir teikuši, ka esmu pārāk padevīga un piekāpīga, es tam neticēju. Nu vairs nē. Padevību es drīzāk nodēvētu par vienaldzību. Tieši tā. Vairāku gadu attiecības ar vienu vīrieti noved pie rakstura notrulināšanās. Tu centies pielāgoties “otrai pusītei”, aizmirstot un neņemot vērā vairs savas vēlmes un vajadzības. Truli. Lai arī cik daudz cilvēku man ir teikuši, ka attiecībā uz “otru pusi” kaut kādā mērā esmu muļķe, manu smadzeņu pelēkā viela to saprata tikai tad, kad to pateica “otras puses” māte. Žēl, ka tikai tas notika pēc 4 gadiem. Kāpēc? Varbūt man jau sen būtu pietikusi drosme pateikt – viss. Tagad vairs nē. Mana drosme ir zudusi.
Citreiz es pati sevi pieķeru pie domām, ka palieku pārāk pareiza, varbūt tas ir tas iemesls, kāpēc es paļāvos “trešajai pusei”. Jā. Kad apjēdzu, ka esmu muļķe attiecībā uz “otru pusi”, es ļāvos un gribu ļauties vēl aizvien. Lielākā vilšanās pašai sevī bija, kad apjēdzu savu atkarības pakāpi, lielumu, sauc to kā gribi, no “otras puses”. Tas ir pretīgi. Šajā lielumā pazudu pati es.
Es neatceros to dienu, stundu, brīdi, kad parādījās doma par “trešo pusīti”. Nezinu. Varbūt tas bija brīdis, kad sajutu truluma riebīgumu, vēlmi no tā atbrīvoties, dzīvot. Apskaužami ir tie cilvēki, kuri no visas sirds mēģina dzīvot ar milzīgu optimisma piegaršu. Diemžēl es sevi pieskaitu pie pesimistiskajiem optimistiem.
Esmu pat esmu domājusi, kas notiktu, ja mana “otrā puse” zinātu par “trešo pusi”. Citreiz es pat vēlos, lai tā notiek. Varbūt viņam pietiktos drosme pateikt – viss. Tomēr nē – tas nav labākais veids kā izbeigt attiecības. Tas ir pazemojoši. Man vienkārši/sarežģīti ir savādāka attieksme pret divu cilvēku attiecībām. Pajautā kādreiz arī sev, kāpēc ir vajadzīga šī “otrā puse”, lai justos droši? Lai vispār kāds būtu? Lai ir pie kā iet? Lai ir no kā gūt labumu? Izklausās tā, it kā tā “otra pusīti” būtu lieta, priekšmets, ko kad gribi paņem, kā gribi izrīko, kur gribi novieto. Es negribu būt manta.
Un tomēr es gribu, es gribu, šīs “trešās pusītes” attiecības, arī apzinoties risku pret “otro pusi”. Uzsākot šo spēli, es atcerējos, ko nozīmē mulst, apjukt, justies kārdinošai un tajā pašā laikā brīvai. Man nepieciešamas izjūtas, kas atkal man ļauj baudīt nesaistību un nepiespiestību. Es gribu ne tikai dzīvot. Es gribu dzīvi baudīt.