Penelope: Kontakti

- Jā, forši…

**

Patiesībā Ilonai tas nemaz nelikās forši. Viņa drudžaini centās saprast, par ko īsti šajā stāstiņā jāsmejas. Arnis runāja kaut kā sarežģīti, ar visādiem gudriem vārdiem. Ko varētu nozīmēt ‘’neidentificējami’’? Sarežģītākais svešvārds, kādu mēdza lietot Ilona, bija ‘’neinteresanti’’. Varbūt tas ir kaut kas līdzīgs? Neinteresanti sadedzis? Bet kāpēc bez smadzenēm? Un tad vēl par to peni. Ko tas nozīmē, Ilona zināja, taču nesaprata, kāpēc tas te iepīts. Kārtībā, nekārtībā, īsziņa…

Arnis atkal kaut ko stāstīja. Ilona centās izlikties, ka uzmanīgi klausās un centās uzminēt, kad atkal vajadzēs smieties.

- Zini, te ir jauki. Nu, vispār – gan šitas kroģelis, gan pilsētiņa. Man te patīk. Viss tāds mierīgs un kluss, ne tā, kā Rīgā. Un meitenes skaistas. Tu it īpaši…

- Nu ko tu…

Arnis turpināja pļāpāt visādus niekus. Ilona prātoja, kas gan var tā patikt šādā mazpilsētā, no kuras līdz Rīgai stunda jākratās ar autobusu. Nu jā, viņš jau gan stundu nebija kratījies. Noteikti pa divdesmit minūtēm atlidoja ar savu auto…

- Tu jau sen te dzīvo?

- Nē, tas ir, jā…Kā pabeidzu skolu, tā atbraucu…

- Videni?

- Nē.

- Kā, nē?

- Pamatskolu…

Nu, re, tagad tu esi tas, kurš nesaprot, nodomāja Ilona, redzot izbrīnu Arņa sejā. Visiem jau tā neveicas ar skolām, kā tev, gudrais lielpilsētas puisi…

- Nevienam tie pārgudrie nav vajadzīgi. Mums rūpnīcā arī pilns ar visādiem spalvaskāta jājējiem. Staigā uzvalciņos, saņem 120 uz papīra. Man, šoferim, sanāk trīsreiz vairāk. Labāk, skuķi, mācies maizi pelnīt.

- Bet, tēt… - Nesāc nu atkal par to videni. Sāksi strādāt kombinātā, varēsi skriet uz vakarskolu, ja būs tā lielā gribēšana.

- Bet man…

- Beidz tu te lekt acīs! Skolotā sūds smird taisni tāpat kā neskolotā! Tā ja…

Cik sen tas bija. Nu jau gandrīz 20 gadi. Astotās klases atestāts palika plauktā. Trikotāžas kombināts – pilsētas centrālais objekts- bija tepat desmit minūšu gājiena attālumā. Milzīgā ‘’līgavu pilsēta’’ bija gatava maksāt pat par Vjetnamas meiteņu darba rokām, ņēma pretī jebkuru un maksāja neskopojoties. Ļaunas mēles melsa, ka netālu taisoties celt kazarmas. Lai skuķiem tiktu vismaz kāds prieciņš. Neuzcēla, protams. Ar karaskolas kursantu Aļiku viņa iepazinās Jūrmalā. Kādā karstā augusta dienā, kad elektriskie vilcieni kūrorta virzienā pārblīvēti līdz pēdējai iespējai, pludmalē cilvēks pie cilvēka, bet debesīs ne viena mākonīša.

Ilona ar draudzeni laizīja saldējumu, bet Aļiks ar draugu Pašu, apkrāvušies ar nez kur dabūtām alus pudelēm (tie bija Gorbačova laiki), tīksminājās par savu, alus un meiteņu esamību. Diena aizritēja nemanot. Draudzene, kurai Paša laikam galīgi nepatika, aizbrauca uz mājām. Aļiks Ilonu vedināja pastaigāties kāpās. Augusta vidū pēc desmitiem jau sāk krēslot. Ko Aļiks nevilcinājās izmantot, turpat kāpu sūnās strauji un agresīvi atbrīvojot Ilonu no nevainības…

Arnis stāstīja kārtējo anekdoti.

- Ā! Ā! Ā! Āaaaa! Vēl! Ā!

- Kā tevi sauc?

- Jānis…

- Mani arī.

Puiša smiekli pārrāva atmiņu tīmekli un Ilona atkal, muļķīgi smaidīdama, skatījās jaunā brašuļa priecīgajā sejā. Sejā, kas pauda, ka dzīve ir skaista un viss notiekošais tikai ievads kaut kam vēl jaukākam. Jo vēders pilns, pavēderē kņud draiskas iegribas, bet par rītdienu nav jāuztraucas.

- Ilona, Tev ir skaistas acis!

- Beidz…

- Zilas kā Somijas ezeri!

Viņš prata teikt jaukus vārdus. Tie bija vieglāk saprotami par viņa stāstiņiem un jociņiem. Tie nebija Ilonai tik bezgala tāli kā viņa piedzīvojumi Universitātē, ārzemēs vai kruto drauģeļu pulciņā.

Kad Aļiks nepazvanīja ne nākamajā dienā, ne pēc nedēļas, Ilonu pārņēma izmisums. Kad arī nākamās mēnešreizes aizkavējās, viņa krita panikā. Tā gan izrādījās tikai neliela aizkavēšanās, bet kopā ar draudzenēm izstrādāto kaujas plānu viņa nolēma īstenot par katru cenu. Nebija nemaz tik viegli noskaidrot, kā Aļikam tikt klāt. Karaskolai kā nekā kazarmu režīms. Pēc pusgada viņi satikās karaskolas vestibilā. Ilona bija grūtnieces kleitā. Vajadzīgo vidukļa kuplumu radīja zem tās uz vēdera sapakotie dvieļi. Asaras un izmisumu nosimulēt jau nebija grūti. Nu Aļiks bija apjucis un izbijies, laikam jau iespējamā skandāla attīstība viņu biedēja ne pa jokam. Izspiest jāvārdu nenācās grūti. Tāpat tika dabūta gan izpildkomitejas piekrišana abu nepilngadīgo laulībām, gan nauda no Aļika vecākiem kāzu rīkošanai. Aļika vecāki (tēvs bija virsnieks citā karaspēka daļā) likās pat priecīgi, ka dēliņš varēs stabili noenkuroties Baltijas piekrastē un nemētāsies līdzīgi tēvam šurpu turpu pa visu varenplašo.

Līdz kāzām no seksa (un agri jeb vēlu neizbēgamās atmaskošanas) izdevās izvairīties, stāstot, ka ārsts aizliedzis. Kāzu naktī jaunais vīrs pārdzēra jēgu un nebija rīcības spējīgs. Kad nu viss beidzot nāca gaismā, sekoja kārtīga izbļaustīšanās, zilumi zem abām acīm, un sirds dziļumos aizvainota (tik prasti uzmest!) tēviņa atriebība, drāžot viltībā pārāko, bet fiziski vājāko mātīti visos iespējamajos veidos. Kad nu Ilona patiešām palika grūta, stāvoklis nedaudz normalizējās, jo šis fakts komplektā ar Aļika tēva sakariem palīdzēja tikt pie divistabu dzīvokļa. Savukārt Aļiks pameta karaskolu un iekārtojās Ilonas dzimtās pilsētas milicijā par dzeltenā bobika šoferi. Ko Aļiks draugiem un radiem stāstīja par Ilonas fiktīvo grūtniecību, viņai palika nezināms. Savukārt pati viņa ar parākumu varēja skatīties uz joprojām neprecētajām draudzenēm no ‘’līgavu pilsētas’’, kuras viņu acīmredzami apskauda par uzdrīkstēšanos un veiksmi.

- Es tevi aizvedīšu. Kur tu dzīvo?

Tas bija Arnis. Viņi jau bija uz ielas un tuvojās viņa mašīnai. Signalizācija izdvesa kunkstienu un Arnis pieklājīgi vēra pasažiera puses priekšējās durvis. Ilona iekāpa. Salonā smaržoja pēc lavandas. Ārā jau krēsloja. Gluži kā toreiz kāpās…

Pēc gada mentenē Aļiks no šofera kļuva par operatīvo dežurantu. Praksē tas nozīmēja žūpošanu dežurdaļā ik pēc trim dienām divdesmit četru stundu garumā. Gorbačova celtie aizsprosti degvīna upēm jau bija sabrukuši, valstī valdīja haoss, mentenē arī. Puika gāja bērnudārzā, Ilona bija kļuvusi par pārdevēju diennakts veikalā.

Arnis nesteidzās ar motora iedarbināšanu. Viņš apskāva Ilonu un sāka skūpstīt. Viņa nepretojās. Arī tad, kad sajuta roku zem svārkiem. Atmiņā atausa cits automašīnas salons, kura aizmugurējā sēdeklī snauda piedzērušais Aļiks, bet priekšējos sēdēja kāds Aļiks kolēģis un viņa. Toreiz no sākuma viss bija apmēram tāpat. Beigas bija citas – kad viņa neļāva pēc belamora smirdošajam tipam sevi izģērbt, Saša viņu rupji nolamāja un izgrūda no mašīnas.

Pēc atdalīšanās Aļiks no mentenes pārcēlās un jaunizveidoto muitu, kurā noturējās nepilnu gadu. Ilona pieredzēja kratīšanu dzīvoklī un pratināšanu policijā, kur viņu tirdīja par vīra gaitām un sakariem. Krimināllieta gan ne ar ko nebeidzās, ja neskaita viņas atkārtotu tikšanos ar Sašu un gluži reālu izvarošanas mēģinājumu, kurš tomēr palika tikai mēģinājums, jo viņai todien bija mēnešreizes. Dīvainā kārtā Saša tam pievērsa uzmanību.

Aļiks sāka braukāt uz Vāciju. No sākuma pēc mašīnām, tad it kā strādāt celtniecībā. Visbeidzot pazuda pavisam. Bijušās kolēģes no līgavu pilsētas klīda bez darba, Ilona tagad apskauda viņas, jo pašai kā vientuļajai mātei pat ar visu strādāšanu krājās parāds par dzīvokli un pirms algas dienām bieži nebija ko ēst.

Aļiks atkal uzradās pēc trim gadiem. Atzinās, ka Nīderlandē sēdējis cietumā. Solījās Ilonai sagādāt darbu ārzemēs (bērnu varēšot atstāt pie viņa vecākiem). Par to tika prasīta tikai viņas izrakstīšanās no dzīvokļa (kad atgriezīsies, nopirksi Rīgā labāku). Ilonai pietika prāta nepiekrist. Viena viņas bijusī draudzene solījumu pieņēma. Nu Aļiks dzīvoja Larisas miteklī, bet pašu Larisu Ilona tā arī vairs nesastapa un par viņas tālākajām gaitām ziņu nebija pat meitenes vecākiem. Aizbraukusi uz ārzemēm – to varas iestādes apstiprināja. Tas arī viss. It kā lasīt apelsīnus Spānijā.

- Tu esi skaista! Tik iekārojama… Es gribu noskūpstīt tavas krūtis… Arnis čukstēja viņai ausī un nervozi knibinājās ap viņas blūzītes pogām. Ilonai likās, ka tas nemaz nav tik slikti. Patiesībā tā viņai neviens nekad nebija teicis. Viņa klusi nočukstēja:

- Brauksim pie manis…

- Vai tu man ceļu parādīsi?

- Jā. Viņa atbildēja un pie sevis nodomāja, ka slikti būs tad, ja puika vēl negulēs. Bet varbūt arī gulēs. Nav jau tāds naktsputns kā tēvs…

Aļiks šad un tad iešmigojis nāca ciemos un mēģināja līst pie viņas gultā. Tas bija stulbi. Vēl stulbāk bija tas, ka viņa tam nepretojās. Pavisam stulbi bija tas, ka reizēm viņa pat ilgojās, lai viņš nāku biežāk… Galu galā viņa ielika sludinājumu avīzē. Jauna sieviete (165, 29) vēlas iepazīties. Melots bija tikai par četriem gadiem, bet visi jau teica, ka viņa izskatoties jaunāka. Kā nekā pārēsties iznāca reti, kustēties bieži un tāpēc tādas trīsdesmitgadnieču problēmas kā liekais svars un celulīts viņu nemocīja.

Pienāca deviņas vēstules. Viena no kāda jaunsaimnieka Preiļos. Viena no kāda acīmredzami perversa psihopāta. Viena no Vecumnieku cietuma. Pa divām no Jēkabpils, Valmieras un Daugavpils cietumiem. Desmitā bija no Arņa. No simpātiska jauna puiša (177, 25). Vēlāk, jau tiekoties, izrādījās, ka šoreiz melots par trim gadiem. Puisis augstskolas pēdējā kursā, no labas ģimenes, ar auto utt.

Dzīvoklī bija tumšs, puika jau gulēja. Cik labi, ka dzīvoklim tomēr divas istabas, nodomāja Ilona, vedinādama Arni uz savējo. Viņš atteicās no piedāvājuma dzert tēju un sāka viņu izģērbt.

- Ko tu dari? Nevajag…

Kaut kas taču bija jāsaka. Arnis, protams, nemaz neklausījās. Viņš bija kā jauns kumeļš, straujš un spēcīgs. Tomēr tā nebija tā dzīvnieciskā izdrāšana, ar ko viņu aplaimoja Aļiks. Tas bija citādi. Daudz jaukāk. Tik jauki, ka viņa tikai pēc tam atcerējās, ka vajadzēja taču kaut izsargāties. Ak, gan jau būs labi…Viņa gurdi nodomāja un aizmiga.

Arnis pablenza uz guļošo sievieti, izkāpa no gultas un brīdi lūkojās uz noplukušo istabu un Ilonas novalkāto veļu, kas mētājās uz grīdas. Tad klusi saģērbās un izslīdēja pa durvīm. Kaut gan bija tuvu pusnaktij, viņš sataustīja kabatā telefonu un uzgrieza doktora Javoiša numuru. Viņi sarunāja tikšanos pēc divām dienām.

Javoišs bija seksapatalogs. Pietiekami slavens, lai viņam netrūktu pacientu. Tomēr Arnis bija īpašs gadījums. Gerontofilija īpaši spēcīgā formā. Pataloģiska tieksme uz krietni vecākām sievietēm. Pamazām gan terapija sāka dot pirmos rezultātus. Vismaz pie tādām, kas viņam derētu mātēs, pēdējā laikā viņš gultā vairs nelīda. Javoišu tas priecēja.