Tad diktors pazuda un ekrānu aizpildīja reklāma. Hidrocefāls mazulis tenterēja pa parku un krita uz deguna lapu kaudzēs. Lieli burti vēstīja, ka viņam ir dauna sindroms, bet tomēr patīk iet bērnudārzā. Pēkšņi mazulis izauga un kļuva par noskrandušu, pēc urīna smirdošu pensionāru. Milzu burti uz ekrāna vēstīja ‘’Man ir poda malas sindroms. Man patīk piedalīties vēlēšanās’’.
Nākamajā mirklī pensionāru sašķaidīja Nacionālās operas virzienā braucošs tanks. Redzot viņa smadzeņu kunkuļus, kas gulēja renstelē un dzestrajā ziemas gaisā viegli kūpēja, es no šausmām iekliedzos. Un no sava brēciena pamodos.
Murgi, nolādētie murgi. Smadzenes uz asfalta. Brr… Pa galvu šaudījās dziestoši murgu fragmenti. Vēderu žnaudza vakar pārdozētais šampānietis. Mutē – medus garša. Ar nelielu Taņas ķermeņa piegaršu. Aiz loga – ziemas rīts un kāpu priedes.
- Čevo arjoš? Taņa blisināja miegainās acis un centās saprast, kas noticis. Tad pagriezās sāniem un atkal iegrima snaudā. Es centos tikt skaidrībā, ko darīt tālāk. Vai gaidīt Taņas pamošanos un tad nest viņai uz gultu brokastis, vai mēgināt klusu izlavīties no mājas, kāpt mašīnā un mēģināt vēl paspēt uz lekcijām. Tad atcerējos, ka mašīnas atslēgas ir pie manis, bet vārtu atslēgu Taņa kaut kur nolika. Un es nezinu, kur. Ar vilcienu kratīties uz Rīgu galīgi negribējās. Pie ērtībām ātri pierod. Kopš Taņa man ļāva lietot vienu no sava vīra mašīnām, uz vilcienu es skatījos nevis kā uz transporta līdzekli, bet kā uz zaļo nāvi. Taņas vīram mašīna nebija vajadzīga, jo savā Jūrmalas rezidencē viņš iegriezās labi ja reizi gadā. Viņam bija dzīvoklis pilsētas nomales daudzdzīvokļu mājā (Taņas iecienītais formulējums). Māja tiešām bija daudzdzīvokļu un daudzstāvu. Ar iespēju iemītniekiem novietot automāšīnas kāpņu laukumiņos pie dzīvokļu durvīm. Un citiem sīkiem navarotiem. Un pilsēta kartēs tika apzīmēta ar vārdu Maskava. Taņai arī bija dzīvoklis Maskavā. Ar skatu uz Kremli. Un citiem sīkiem bonusiņiem. Kas viņu vilka atpakaļ uz Jūrmalu? Tas man galīgi nebija skaidrs. Katrā ziņā ne jau bērnības atmiņas, no kurām spilgtākās bija par māti – pārtikas veikala pārdevēju. Kuru Taņa regulāri bija redzējusi guļot noliktavā uz miltu maisiem. Vai nu smagā reibumā, vai zem kāda no krāvējiem, ekspeditoriem vai vienkārši vietējiem plenčiem. Bija arī trešais variants – abu pirmo apvienojums.
Lielā Jūrmalas villa prasīja apkalpojošo personālu. Personāls tika meklēts ar sludinājuma palīdzību un laikam jau es Taņai iepatikos. Telpas tīrīju kārtīgi, naudu no viņas kabatām nezagu. Plus vēl iespēja viņai kā bijušajai (agrā jaunībā) ekonomistei parunāties ar topošu tautsaimniecības speciālistu par monetāro politiku, budžeta deficītu un ārējiem parādiem. Te gan viņas izpratne aprobežojās ar kāda Krievijas oligarha citēšanu, ka parādus atdod tikai gļēvuļi.
Un tad jau nebija tālu līdz tam, kas pēc tam sāka atkārtoties regulāri. Uzaicinājums padzert tēju, tad pudele šampānieša, tad vēl viena. Un tad – medus lāses uz viņas krūtīm. Krūšu gali, lieli, brūni un poraini, gluži kā no stropa izcelta medus šūnas. Un manas lūpas, kas tver medus lāses un izliekas, ka gribētu aprīt viņas augumu.
Izliekas…Ko tik neizdarīsi biezāka maizes rieciena dēļ. Vienmēr jau var mierināt sevi ar domu, ka labāk pamīlēties ar kādu koptu, nedaudz izlutinātu kundzi, nekā apzagt valsti vai pārdot dzimteni. Kaut gan tādas finansiālas operācijas jau parasti izdodas tikai izredzētajiem. Nevis tādai lauku meitenei kā man…