Stulbais fizikas eksāmens. Jau rīt. Atestātam jāizskatās labi. Citādi… Nu citādi būs tradicionālais stāsts par to, ka nekur nav tik labi kā mājās. Kur var tīri labi ūdeni nest caurā vīzē, nevis medu ēst no zelta trauku (kā svešumā). Izvēlētā augstskola sola pāris gadus bezrūpīgas dzīves. Kamēr izglītība vēl puslīdz bezmaksas un es vēl neesmu pilnīgi izrakstīta no mājas grāmatas, t.i. varu ēst pie vecāku galda un nemaksāt par apkuri. Perspektīvā iegūstamais diploms komplektā ar jau esošajām svešvalodu zināšanām – tā jau ir tikpat kā visa pasaule pie kājām. Nu, labi, vismaz vecā labā, vēršiem (buļliem) atdevīgā Eiropa. Jo viena no māsīcām jau paspējusi tīri labi iekārtoties Briselē. Lai varētu stāstīt par to, ka cilvēki ir vajadzīgi, pēc pāris gadiem vajadzēs vēl vairāk, maza valsts, kadru trūkums, speciālisti caur avīzēm jāūjina utt. Līdz ar to gan atradīsies arī kāds paksītis man. Šajā netīrajā pilsētā, kura līdzīgi Rīgai cenšas pierādīt pasaulei divkopienu valsts pastāvēšanas iespējamību. Toties atšķirībā no mūsu kapitālpilsētas vairs neuzskata, ka pasauli glābs agonējošs klejojošo bruņinieku ordenis, kura sākotnējā devīze bija ‘’to keep americans in, russians – out, germans – down’’. Šajā jākļu miestā, ko apliecina pats pilsētas nosaukums. Brise pelles – vārdi, kas franču valodā pilnīgi nevainīgi apzīmē salmu laušanas procesu. Nu ne gluži par salmu jumtiem tie domāti. Bet gan par teju vai katrā franču filmā redzamajām vismaz dažām epizodēm, kurās galvenā vai negalvenā varone ar ceļgaliem un rokām atspiedusies matracī, ļauj galvenajam vai arī ne tik ļoti galvenajam varonim košāk iekrāsot ikdienas pelēcību. Laikos, kad pilsētām dalīja nosaukumus, moderno kokosa matraču funkcijas pildīja maisi ar salmiem. Kuri tad arī tika lauzti uz nebēdu. Jo tieši šādi iekārtojoties un ļaujot četriem ceļgaliem un divām plaukstām spiesties salmos, bija visērtāk kontrolēt situāciju un izmantot gadu simtos pārbaudītas dzimstības kontroles metodes.

Viss būtu kārtībā, un varētu sapņot par Briseli, ja nebūtu šīs stulbās fizikas. Kurā dabūt normālu atzīmi man cerību nekādu. Un kura sliktas vai viduvējas atzīmes formā draud kļūt par nepārvaramu šķērsli ceļā uz izvēlēto augstskolu. Elitārām skolām pieejamā iespēja – samest naudiņu un nopirkt eksāmenu biļetes diemžēl atkrīt. Klasesbiedru vēlmes, iespējas un attieksme pret naudu un zināšanām ir tik dažādas, ka izslēdz jebkādu organizētas rīcības iespēju. Atliek katram pašam cīnīties par sev vēlamo rezultātu. Ko es arī darīju. Ievācu informāciju. Galu galā – skolotājs vīrietis (pat kompleksains neveiksminieks) jau pats par sevi ir ievērības cienīga parādība. Sākotnējā info apstiprināja dažus manus pieņēmumus. Tad devos izlūkgājienā. Uz konsultāciju. Tādas pirms eksāmena bija paredzētas divas. Galvenokārt dažādiem pusdebīlajiem, milicistu uzskaitē esošajiem, momenta ostītājiem vai vēl citu tipu grūtgalvīšiem, kam kaut kā jātiek vismaz līdz minimālajai sekmīgajai atzīmei uz attestāta. It kā viņu dzīvē no tās kas mainītos. Man laikam viņus nesaprast, it īpaši tāpēc, ka ne jau minimāls rezultāts man nepieciešams.

Izlūkgājiens bija veiksmīgs. Otrs – vēl veiksmīgāks. Atlika aiziet uz trešo konsultāciju – pie ārsta. Jo fizika ir fizika, bet fizioloģija ir fizioloģija. Un sentēvu metodes ar vai bez salmu maisa nemaz nav apspriešanas vērtas. Tagad atlicis operācijas noslēdzošais etaps. Pavadīt kopā ar fizikas gigantu tās pāris stundas, kas viņa izpratnē vēl nepieciešamas, lai es būtu pilnīgi gatava eksāmenam. Bet kuras viņš, mācību darba pārslogotais vīrietis, man var atlicināt tikai pie sevis mājās. Miteklis savukārt atrodas kaut kādā drūmā nomalē, dzelzsbetona katakombu dziļumos. Kur jākratās ar tramvaju un tad kā mēnessērdzīgam jāklīst starp nenumurētām paneļu grēdām, meklējot īsto celtni. Kāpņu telpa bliež acīs ar smago erotiku gan uz finiera plāksnes, kas aizstāj durvju stiklu, gan uz sienām, gan nestrādājošā lifta durvīm. Vienkārši un patiesi. Gluži kā pirms mana mūža pirmā eksāmena, kad mēs, trīs pamatskolas klasesbiedrenes, līdzīgā kāpņu telpā pīpējām un nervozi spriedām par gaidāmo rakstudarbu – sacerējumu latviešu valodā. Maija lamāja skolotāju par vecu idioti un sprieda, ka tikai pilnīga šiza var tādā bezjēgā muldēt par radošo elementu un iespējamajām tēmām no sērijas “piena upes ķīsēla krastos”. Inga teica, ka viņai patiesībā pofig, jo tāpat pēc mēneša visa ģimene brauc prom. Ne jau gluži uz Briseli, bet vienalga prom. Un vecajai šizai vajadzētu pavaicāt, vai viņa vispār filmē, kas ir piena upe ķīsēļa krastos un kā pie tās var tikt. Te nu es arī nesapratu un Inga man paskaidroja – tas ir tad, kad viss baigi čoina notiek, tev pašai tur jau ir baigais ķīsēlis, bet čalis rauj ārā un nepaspēj laikā izraut. Sajūta esot stulba. Viņai esot tā bijis. Tad jau labāk visu nokārtot citādi. Pēc puņķiem gan garšojot, bet toties droši.

Kāpnes kā mūžība. Augstāk un augstāk. Pretī uzvarai. Ko lai dara, jābūt reālistei. Braukt nemāku, bet līdz Briselei tikt gribas. Nemāku tā braukt ar muti, kā saulaino polittehnoloģiju un ēnainās politekonomikas dižvīri. Tā īsti nemāku arī braukt ar plēvi. Vēl viens Ingas formulējums, kas palicis atmiņā. Ar to viņa gan neapzīmēja izklaides uz sniegotas kalna nogāzes, bet nopietno prasmi tēlot ņedatrogu un izspiest no vīriešiem visus iespējamos labumus par iespēju tevi no šī statusa atbrīvot. Viņa esot ievērojusi – jo bagātāks vīrietis, jo rūpīgāk slēps vilšanos par to, ka patiesībā atbrīvošanas fakts jau sen noticis. Var jau būt, ka tukša muldēšana, kaut gan parasti Inga pīlītes nepūta. Pēc pusotra gada atkal bija atpakaļ Rīgā, stāstīja par mocībām kaut kādā Vidusurālu sādžā, kur vienīgā aka centrālās ielas galā, dzīvoja pie vecmāmiņas, kārtoja papīrus pilsonībai (kā nekā māte vietējās izcelsmes) un īsināja laiku, internetā piedāvājot minetu par pieciem latiem. Nu ja, nekur jau nav tik labi kā mājās. Tā, beidzot. Zvana poga. Pretīgs pļerkstiens. Soļi aiz durvīm. Uzaicinājums ienākt. Krūze tējas. Teksts par to, ka ne jau fizika ir dzīvē galvenais, bet gan spēja nolikt dzīves skolas eksāmenus. Tad paziņojums par to, ka viņš katrā skolniekā spējot saskatīt cilvēku un katrā skolniecē – sievieti. Uz galda – aploksne ar eksāmenu uzdevumiem, kura teorētiski būtu atverama tikai rīt tikos un tikos. Manis dēļ viņš esot gatavs riskēt un atvērt to jau tagad. Kopā ar manas kleitas rāvējslēdzēju.

Piena upes…Sajūta tiešām pretīga. Ingai kārtējo reizi izrādījusies taisnība. Toties fizika…nu labi, pofig par fiziku. Brisele ir humanitāro profesiju pilsēta.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit