close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Kāds franču rakstnieks atvaļinājumu esot salīdzinājis ar pārtraukto dzimumaktu. Tur nav ko brīnīties. Frančiem visi aforismi tādi vai apmēram tādi. Vecais labais Ļeņina teiciens par to, ka revolūcija ir tad, kad augšā nevar un apakšā negrib, arī esot radies Francijas ietekmē. Jo Ļeņins mēdza apciemot Parīzi. Un reizēm pavadīt tur laiku ar kādu daiļavu, kuras vārds bija “Cerība”. Tikai tā nebija visiem zināmā Naģežda Konstantīna meita Krupskaja, bet gan kāda sifilītiska Parīzes ielasmeita vārda Esperansa, kuras tēva vārdu vēsture nemin. Vienalga – cerība. Nu labi, var jau būt, ka bija savādāk un to tēzi par revolūciju izdomāja Markss. Viņam sieva bija francūziete.

Bet par to atvaļinājumu ir teikts precīzi. Gluži kā pārtrauktais dzimumakts. Tu jau esi samierinājusies ar tādu kā piespiedu seksu, kurā tev iedalīta objekta loma. Tā varētu raksturot darba attiecības visa gada garumā. Īsāk sakot, darba devējs tevi drāž. Jo abpusējas kvēlas jūtas ir grāmatās un filmās, bet maigi un iejūtīgi seksa partneri – sieviešu žurnālos un internetā. Dzīvē ir drāzēji. Un darba pienākumi ir tikpat idiotiski kā negribēts sekss. Tu jau esi pieradusi pie ritma, atslābinājusies un varbūt pat sākusi domāt par kaut kādiem baudas elementiem, piemēram, gaidāmās aldziņas notērēšanu. Un tad ritms pārtrūkst un tu paliec ar elsienā pavērtu muti, traipu uz vēdera un tukšuma sajūtu. Jo sācies atvaļinājums. Tu esi izsista no ritma.

No ritma izsisti cilvēki apjūk un apjukumā var sastrādāt visādas muļķības. Gluži kā es…

Tātad – atvaļinājums, karsta saule, tukša pludmale kādu gabalu no Rīgas. Smiltis, sauļošanās krēms un novilkta kostīma aukšdaļa. Lai pudeļu lasītāji kāpās domā, ko grib. Dzīve ir skaista…

Nogurkst smiltis. Blakus nozveļas spalvains tēviņš un aicina pavizināties ar jahtu. Bez īpaša ievada. Izaicinoši lūrot uz manām krūtīm. Kakls kā vērsim, ap kaklu neiztrūkstošā zelta ķēde. Rāda uz tālumā redzamo jahtu (ha-ha, māj selgā bura vientulīga) un sola, ka būšot baigi kruta. Peldbikšu stakle izspīlējusies gluži vai līdz plīšanai.

Pavaicāju, vai viņš ir Jēzus Kristus. Nesaprot. Vaicāju vēlreiz, vai no jahtas līdz krastam pa ūdens virsmu atnācis, kā Jēzus? Nē, lūk tur stāvot ūdens mocis. Arī esot baigi krutais. Bet jahta vēl krutāka. Nu jau satvēris sudraba medaljonu, ka stievā ķēdītē karājas man ap kaklu un vaicā:

- A kas tur rakstīts? Rakstīts tur ir: Ora pro nobis, pecatoribus. Maziem burtiņiem gar maliņu, bet vidū tādas apgarotas sievietes attēls. Gluži kā Jaunava Marija. Pirku Itālijā no veca, šķelmīga juveliera, kurš man - ziemeļmeitai ar blodiem matiem un zilām acīm - lauzītā angļu mēlē izskaidroja lietas būtību. Prikols esot sekojošs. Tā apgarotā būtne, kas gatava aizlūgt par mums, grēcīgajiem, esot nevis tā tikumīgā jumprava, kas pat stāvoklī būdama, vēl bija nevainīga (hm, tehniski jau tur nav nekā sarežģīta), bet gan lielā grēciniece Marija Magdalēna. Nu, jā, tāds tādu atrod, vēl nodomāju, un nopirku.

- A tas pa spāniski? Nē, tas nav spāniski, un vispār…Mēģinu izraut medaljonu no viņa rokas. Notiek nelabojamais – pārtrūkst ķēdīte.

- Ui, bļin, vot pati sarāvi…Es citu nopirkšu . Nav problēma…Davai, pošļi. Uz jahtu…

Pēc stundas mums uz jahtas ir sekss. Jo martini ir izdzerts un dzīve vēl aizvien liekas skaista, kaut arī neprognozējama. Ja precīzi - mums ir pārtrauktais dzimumakts.

Viņš pamet mani tikpat negaidīti, kā parādījies. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Paziņo, ka krastā mani nogādāšot kaut kāds Fedja, kurš arī mākot braukt ar ūdens moci. Jo viņam pēc piecpadsmit minūtēm krastā jāsatiek kāds cilvēks. Ja precīzi – sieva.

Nepieceļoties no paklāja, cenšos sagrābstīt uz žurnālu galdiņa esošo salveti.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form