Mani šī persona uzreiz ieinteresēja, vienīgi nezināju, kā uzsākt sarunu – Petrolejas Vecis atstāja noslēgta un savrupa cilvēka iespaidu. Pat viņa īsto vārdu neviens nevarēja pateikt. Kādu reizi, pienu ņemot, ierunājos par viņu Kaziņtantei. Jā, viņa gan labi pazīstot Petrolejas Veci – laiku pa laikam ienākot parunāties un pat pienu šad tad nopērkot. Esot dikti gudrs un skolots vīrs. Pēdējos padomju gados bijis augstos priekšniekos vienā no tagad pilnīgi likvidētajām rūpnīcām. Bet tad nākušas ekonomiskās jukas, un kāds bijis ļoti ieinteresēts viņa uzņēmumu iznīcināt – it kā tas ražojis elektroniku; tur jau konkurentu no ārzemnieku puses netrūkst. Petrolejas Vecis, kuru toreiz vēl neviens tā nesauca, nav pratis laikā noorientēties un zaudējis darbu. Punktu pielicis krahs ģimenes dzīvē – sieva sametusies kopā ar kādu kooperatoru – pusbandītu, panākusi šķiršanos un ar viltu izrakstījusi bijušo vīru no dzīvokļa, atstājot viņu vispār bez pajumtes.
Noguris no bezcerīgās cīņas pret patvaļu un nejēdzībām, Petrolejas Vecis kādu laiku dzīvojis pie attāliem radiem Ulbrokā, bet arī tur padzīvojušais vīrs nevienam īsti nav bijis vajadzīgs. Tad atradis vagoniņu un apmeties tajā.
Ja mani vēl kas interesējot, viņa parunāšot, un es varēšot aiziet ciemos. Protams, gribu!
Petrolejas Vecis izrādās patiešām inteliģents cilvēks. Vagoniņš, lai arī pieticīgi, tomēr pārdomāti iekārtots, un galvenais, tīrs. Pat tēja un izmazgātas krūzītes atrodas. Kaut gan ārā valda mīnusi, vagoniņā ir silti, pat karsti – apliecinot tehnisko domāšanu, saimnieks ierīkojis efektīvu krāsniņu, kas gan vagoniņu piesilda, gan arī ļauj kaut ko pagatavot.
Vienīgi benzīna smārds uzmācīgi par sevi atgādina; šķiet, ar to ir piesūcies viss visapkārt, un es ar bailēm raidu skatus vaļējās krāsniņas virzienā. Ka tā būda neuziet gaisā!
Tēja ir gatava. Lieku galdā līdzatnestos “Selgas” cepumus (jāgodina taču nelaiķa Voldemāra piemiņa!). Nesteidzīgi sākam runāt par šo – par to. Vīrs stāsta, ka iztiekot ar meža veltēm un to, ko labi cilvēki iedod. Kādreiz kaut ko salasot tirgum, kādam palīdzot – strādāt protot, arī elektrības lietās esot saprašana. – Ko nu man, vecam vīram, vairs daudz vajag?! Iztieku ar mazumiņu!
Gandrīz vai gribas apskaust tādu dzīves rimtumu un mieru! Uzmanīgi apvaicājos par benzīna smaku gaisā. Petrolejas Vecis, ne vārda neteikdams, paceļ guļamlažiņu, zem kuras ieraugu trīs divdesmitlitru degvielas kannas.
– Dārzā ir aprakta vēl vesela muciņa! – viņš piebilst.
Un, nejautāts, pats sāk stāstīt…
– Kā tev liekas, cik maksā uzbūvēt tādas privātmājas, kā te tagad ceļ?! Piecdesmit tūkstošus? Simtu? Pasaki, kur godīgā darbā var tādu naudu nopelnīt, kur?! – Petrolejas Vecis vairs nerunā, bet gandrīz kliedz, enerģiski žestikulēdams. Acis spīd, var redzēt, ka šī doma kā īsta apmātība viņu pārņēmusi savā varā.
– Zagļi viņi visi ir, zagļi un blēži! Bet gan! Gan tās mājas viņiem sadegs sarkanās ugunīs!
– Bet Dievs taču arī visu redz… uzmanīgi ieminos.
– Neticu ne Dievam, ne velnam. Kur tad ir tas Dievs, ja blēži dzīvo zaļi, bet godīgi cilvēki mirst badu? Un, ja arī ir, varbūt tieši es esmu tā Kunga rīkste; caur mani Viņš tos smagi piemeklēs!
Neuzkrītoši ievaicājos par ugunsgrēkiem, kas šaipusē pēdējā laikā pārvērtuši dūmos un pelnos vairākas lepnas jaunbūves.
– Dieviņš sodīja! – nosmīn Petrolejas Vecis.
Man kļūst visai neomulīgi. Tēja ir izdzerta, vēl mazliet papļāpājam par pārejošo pasaules godību, un tad es jau atvados, aizbildinoties ar steidzamām darīšanām. Petrolejas Vecis paliek, stingi veroties savas krāsniņas liesmās…