Mana sirds

iekalta pilsētas

bruģī, un

acis līksmo

par dabu


Es dejoju

dzīvi savu

un smejos kopā

ar lakstīgalu.


Es krāsoju

sārtas lūpas

un skrienu

ķert pilsētā

zvaigznes,

no tilta es

kanālā sviežu

raibas puķes

un savas skumjas.


Par sauju baltu

oļu

es veikalā

pērku sauli,

un iekaru

vienā ausī,

lai pārsteigtu

atkal tevi.


Un naktī,

kad spīdēs

pilns mēness,

es atkal būšu

ar tevi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit