Klusums – tas nav miers

Vai glāsti dvēselei,

Tā neglābjamā pamestība,

Kas manu sirdi tirda…


Nāc, pastaigāt gar jūras krastu,

Nemierā pukstošā sirds,

Piedzīvosim sapni neparastu,

Kaut miglā sapinies rīts.


Sirds neatrasta – dvēselīte raud,

Pat naktstauriņi līdzi raud –

Pēc pērkondārda varavīksne slejas,

Un Tava sirds jau atkal smejas.


Nāc, aizmirsīsim visu –

Gan šaubas izbarosim kaijām,

Lai ko tas neprasītu,

Gan nedienas sviedīsim gaisā,

Un aizmirsīsim visu.


Nāc, sazīmēsim pasauli labāku

Tais gubu pilnajās debesīs,

Redzēsim sauli savādāku

Mūsu sapņu pilnajās debesīs.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit