Šūpolēs sēdēja māsa un turēja rokās lelli… Viņš paskatījās uz māsas pusi… Lelle viņas rokās bija ar gaišiem matiem, varēja pat redzēt, ka viņai ir lielas, zilas acis, kuras ik pa brīdim aizvērās un atvērās un elegants kostīms… Likās lelle pat uzsmaida viņam. Viņš piebrauca tuvāk…”Parādi!” viņš rupji uzsauca meitenei, kura piespiedusi savu lelli pie krūtīm kratīja galvu… Viņš nosmīnēja un pīpinādams aizbrauca tālāk, lelles viņu neinteresēja.
Nākamajā rītā viņš pamodās ar domu, ka sapnī redzējis māsas blondo lelli. Kaut kas viņam nelika mieru. Ai, atmetis ar roku domai, ka puikas nespēlējās ar lellēm viņš devās māsas istabas virzienā. Pavēris durvis, viņš teica:”Iedod izvizināt savu lelli!”, un nesagaidīdams atbildi, paķēris lelli aiz rokas smaidīdams viņš metās lejā pa kāpnēm. Pie brokastu galda viņš viņu nosēdināja blakām. Ilgi viņš skatījās uz blondo māsas lelli – skaista gan, viņš nodomāja, meitenes jau arī ir smukas. “Tikai nedari viņai pāri”, māsa paskatījās viņā lūdzošām acīm, “tā ir viena no manām mīļākajām lellēm, un es nevienam ar viņu neļauju spēlēties, tikai Tev.” Viņš novīpsnāja “Protams nē, māšuk!”
Izskrējis pagalmā, iesēdinājis lelli sev blakus, viņš laimīgi smaidot braukāja garām sētai visiem izrādīdams gan savu auto, gan blakussēdētāju. Un puikas skatījās, jā, viņi skatījās blondās lelles virzienā it kā iekārodami to. “Dod izvizināt”, viņi sauca “iedod apskatīt”. “Nē, nē, tā ir mana, es to nevienam nedošu! Varbūt citreiz.” – viņš parādīdams mēli traucās tālāk. Vakarā viņš neatdeva lelli māsai… viņš neatdeva viņai viņu visu nedēļas nogali… Svētdienas vakarā pie māsas atnāca viņas draudzene, paspēlēties ar lellēm. “Vai neizvizināsi arī manējo?” mazā meitene jautāja, sniegdama viņām lelli lielām brūnām acīm un gariem, spīdīgiem melniem matiem. Arī viņa acis iespīdējās… Blondā lelle palika sēžot pie smilšu kastes…”Dod man, Dod man viņu!”, viņš gavilēja, izraudams melnmataino skaistuli no meitenes rokām. “Yeeh!!!” – viņš sauca, ielēca zaļajā braucamajām, un mazās kājiņas mina pedāļus neticamā ātrumā. “Savāc to savu blondo plukatu!”, viņš sauca māsai “man vairs tā nav vajadzīga”. Izrādījis savai melnajai draudzenei savu lego, lielo, paša uzcelto garāžu ar veselu lērumu sporta automašīnām, jauno vilcienu sastāvu ar lokomotīvi, visu savu bagātību, viņš apmierināts smaidīja. Viņš rādīja saviem draugiem – puišeļiem jauno spēļmantu ar lielu lepnumu. “Kad apniks, iedošu paspēlēties” – viņš teica, “mazliet pagaidiet”. Un jā, patiešām, pēc pāris dienām viņš ielavījās māsas istabā pēc blondās… ‘Šī tomēr man patīk labāk, šī ir maigāka un kleita viņai smukāka”… pastūmis melnmataino lelli zem skapja, viņš ierāpās gultā un apmierināti smaidīja.
Māsa kaut ko pakoja ārā no lielas kastes. Lelle! Lielām viskija krāsas acīm un matiem – saulrieta krāsā. Brīnumaina. Viņas mati bija garāki nekā abām iepriekšējām un daudz mīkstāki. “Iedod man!” – viņš paskatījās uz māsu. “Nē!” – viņa stingri sažņaudza savu draudzeni rokās, “Tu viņu atkal aizmetīsi, Tu viņai nodarīsi pāri, Tu man viņu neatdosi!” Viņš pasmaidīja. “Būs labi, nekas viņai nenotiks” un izņēmis jauno lelli no māsas rokās aizdipināja pa trepēm lejā, lai izvizinātu savu jauno draudzeni pa dārzu. Pēkšņi pie baseina viņš pamanīja blondo, kura raudzījās uz viņu skumjām acīm, un viņa seja savilkās riebumā “kāda viņa veca un neglīta un apnikusi, nav kā šī skaistā ar garajiem mīkstajiem matiem, kuri brīvi krita pāri lelles mugurai. Cik ātri gan viņas visas apnīk, kā gan māsa var spēlēties ar vienu un to pašu lelli gadiem ilgi?” Viņš aizrībināja tālāk pa dārzu.
Pēc nedēļas viņa draugi un draudzenītes vairs nesajūsminājās par skaisto rudmati…”Kur ir tā melnā?” – iejautājās puišelis ar vasarraibumainu seju, “Tu solīji iedod paspēlēties, kad apniks.” Viņš savilka seju niknā grimasē “tā ir mana! Man viņa nav apnikusi, viņa vienkārši sēž mājās, es Tev nemaz viņu nedošu”, nometis rudmataino lelli pie mašīnas riteņa viņš skriešiem devās uz mājas pusi. Viņš nometās uz ceļiem skapja priekšā ilgi centās izvilkt melnmataino lelli no apakšas. Kad tas beidzot izdevās, viņš ieraudzīja putekļainos melnos matus un blāvās acis. “Hmmm, sākumā viņa tāda nebija”. Notrausis putekļus viņš uzsmaidīja lellei – “Tu atkal esi pie manis, es Tevi nevienam nedošu.”
Pāris dienas melnmatainās lelles mūžā bija prieka un saules pilnas, līdz viņš ieraudzīja māsas gulta blakus abas viņas: lelles – dvīnes. Smalki veidotas, smalkām sejām un rokām… Tagad viņš vizināja šīs abas.
Kad apnika šīs, viņš izvilka no skapja apkašas melnmataino….. pie smilšu kastes atrada blondo… kaut kur virtuvē pie plīts bija nomesta skaistā rudmate… Kad viņās apnika, viņš spēlējās ar savu lego, un vilcienu, un sporta mašīnām, un… suni dārzā… un ar blondo… un peldējās baseina… un ar māsas jauno lelli… un melno… un… Lelles klusēja… smaidīja… mirkšķināja acis… Viņas visas neteica nekā…
Lelles… nabaga lelles kāda nežēlīga bērna rokās… ļoti nežēlīga maza zēna rokās…