close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
- Nu un ko tad darīsim?
- Es….es gribētu norīkojumu uz slimnīcu…Tikt vaļā…
- Atkal?
Jā. Atkal. Un kas tev galu galā par darīšanu. Gudrinieks atradies. Cik stulbi, cik stulbi un nejēdzīgi viss ir sanācis…
- Varbūt tomēr vēl padomājiet. Pirms pusgada jau tur bijāt. Tas tomēr ir jūsu bērniņš.
- Vai jūs dakter, man to bērnu barot un apģērbt palīdzēsiet?
Tā. To nu laikam nevajadzēja teikt. Bet…ko tad citu?
- Iztiksim bez šādiem komentāriem. Var taču padomāt par izsargāšanos. Jūs taču neesat padsmitniece.

Nē. Iztiksim bez šādiem jautājumiem. Varētu domāt, ka tu vispār apjēdz, kāda ir sajūta. Kad liekas, ka vēderā bāž slotaskātu. Ar galā iespraustu žileti…Izsargāties. Varbūt tu man tās tabletes pirksi. Pa paciņai mēnesī. Ar cerībām tikt pie vēža.

- Saplīsa prezervatīvs…saprotiet, tā stulbi sanāca…

Lūk. Es te vēl kaut ko meloju. Izsargāties. Kā tajā anekdotē. Trīs prezervatīvus un – nekāda seksa. Tu, dakter, varbūt arī tā dari. Tāpēc tev viegli runāt. Izsargāties. Iestāsti to kādam. Kuram spiež uz muguras smadzenēm šņabis un sperma. Tāds tev ies knibināties ar gumijām.

- Vai ar vīru runājāt?
- Jā…Tas ir - nē… Pareizāk…Nē, es negribu, lai viņš vispār zinātu…

Bļin. Nu pilnīgi stulbs. Pagājušo reiz likās sakarīgāks. Vīrs. Ko ar viņu runāt. Par to piecīti, ko saņemu kā bērna pabalstu, sanāk desmit pudeles ļergas. Vismaz uz desmit dienām ir miers. Reizēm pat uz divām nedēļām…nez kāpēc uz paģirām viņam parasti gribas kniebties…Anāli, orāli un vagināli. Cik stulbi vārdi. Anāli skan gluži kā analfabētiski…Strādāt gan viņam negribas. Un ko tāds analfabēts galu galā varētu darīt? Šancēt apsardzē? Dauzīt kādam purnu? Esmu izbaudījusi. Paldies. Malo ņe pokažetsa, kā teica Alla. Jā, viņai viss sanāca fiksi. Norāvās no sava Oļega tā pasmagāk pa seju otrajā mēnesī būdama, aizskrēja no mājām. Ievācās pie draudzenes, momentā pieteicās uz ‘’himčistku’’…

- Pēc likuma man jums jādod trīs dienas pārdomām un jāiesaka aprunāties ar psihologu.
- Kas tie par brīnumiem?

Nē. Nu vienreizēji. Vēl kaut kādas stulbības. Tā jau dranķīgi. Tik sūdīgi, ka parunāt nevaru. Un nu pie vēl viena ķēma jāiet. Un pēc trim dienām. Pat iztīrīties vairs normāli nevar…Normāli? Kas gan te normāls. Vieni vienīgi mēsli. Un tagad vēl viens kaut ko runās, aģitēs, propagandēs…Kā pionieru pulciņā.

- To paredz likums. Citās valstīs vispār neļauj šādas lietas darīt. Tagad arī pie mums jauna kārtība.

Jā. Un izgudroja to kārtību vīrieši. Protams, ka viņi. Citās valstīs…Citās valstīs arī vīrieši varbūt ir citādi. Ne jau tādi. Pareizi Alla teica – da pošol on nafig, pusķ sam sasjot svoju šņagu. Huļi ti jemu dajoš? Allai iepriekšējo reiz esot bijušas kaut kāds komplikācijas, domājusi jau, ka vairs stāvoklī nepaliks. Bet nekā – palika. Un gulējām blakus gultās, gaidot to procedūru. Viņa nepārtraukti vilka mani līdz gaitenī pīpēt. Un tik stāstīja, kāds Oļegs maita. No tāda jābēg prom. Kur lai es aizmūku? Pēc trim dienām…Pēc trim dienām jābūt mājās. Zanei nedēļas bērnudārzs, bet sestdien un svētdien taču man jābūt pie bērna…Nākošajā nedēļā? Nu, varbūt. Cik idiotiski…Allai viss bija vienkārši. Man toties pat narkoze īsti nenostrādāja. Varbūt tāpēc, ka iepriekšējā dienā aiz izmisuma piemetos. Dace paaicināja līdz pie kaut kādiem čaļiem un mēs abas piesmēlāmies. Tā no sirds. Ne jau tikai piesmēlāmies. Sagrēkojām. Kaut gan, kāda tam vairs nozīme. Nē, ir nozīme. Rihards mani no rīta aizveda līdz slimnīcai. Viņam, kā jau kārtīgam tēviņam, gribējās palielīties ar savu jauno auto. Ha-ha, auto. Dienesta, protams. Tagad pat visādiem autoinspekcijas ķēmiem jaunas ārzemju mašīnas. Bet bērna pabalsts pieci lati mēnesī. Ja to pašu neatņem…

- Varbūt tomēr vēl padomājiet. Tas ir telefons psihologam, bet tas – kristīgajai misijai ‘’Šupulītis’’. Varat pazvanīt tepat no dežuranta, nekas nebūs jāmaksā.

- Es…es nezvanīšu. Man nav variantu. Jūs nesaprotat…

Tā. Protams, ka nesaprot. Telefons. Sekss pa telefonu, to tu varbūt saproti. Visi jūs vienādi. Kā tas Rihards. Vispirms lielās ar savu pistoli, tad stāsta jēlus aņukus un pats ņirdz, tad velk uz blakus istabu…Nodrāzties. Īsi un sāpīgi. Kā jau parasti dzērumā. Tad jau neskūpsta krūtis, nečukst ausī visāds glupībiņas, pat pieklājības pēc nepaprasa, vai var laist iekšā…Laid kur gribi, otreiz jau stāvoklī nepalikšu. Pāris elsieni un mitrs vēsums iekšā. Idioti raksta grāmatās par siltām un spēcīgām strūklām. Kas tur var būt silts, olas taču nav olnīcas, atrodas ārpus ķermeņa. Tātad vēsumā. Šoferiem daļņeboiščikiem, tiem gan no ilgas sēdēšanas siltā kabīnē sasilstot. Tā vismaz Alla stāstīja. Jā, viņai labi. Iztīrīs vēderu, pārcelsies pie cita jākļa. Viņa nezin, kā ir tad…Kā ir tad, kad istabā trīs stundas bļauj slims bērns, bet virtuvē vīrs auro ar saviem pudeles brāļiem. Vai kad uz veļas dēļa jāberž autiņi, jo pamperiem paredzētā nauda nodzerta…Pomitsa, pobritsa, vzjaķ halat i tapočki. Allas standarta recepte divu dienu ekskursijai. Man toreiz šķita, ka nekad vairs. Ne mūžam nelaidīšu sev klāt nevienu šitādu dzērumā apaugļotāju…Nelaidu arī. Mēnesi. Tad dabūju zilumus zem abām acīm un…jā un izjutu, kā ir, kad plēš taisno zarnu. Možet ķe parus razorvaķ? Biju aizmirsusi, ka viņš jaunībā gadu nosēdēja. Vēl kā nepilngadīgais. Bet laikam skola visam mūžam…Amats rokā. Un kad sastrebjas aliņu ar dihlofosu, tad jau vienalga, sieviete, vīrietis vai suns…

- Uz redzēšanos. Kartiņa lai paliek pie manis. Ja nāksiet pēc trim dienām, paņemiet reģistratūrā. Bet tiešām, padomājiet, es jūs lūdzu, padomājiet. Ir tik daudz iespēju visu atrisināt savādāk.

- Kādas tad?

Nu. Kapitāli. Viņam esot iespējas. Vai dabūt vēl vienu tādu poti pakaļā? Kad vari vienīgi čokurā sarāvusies tupēt vannā…Un skatīties, kā ūdens skalo asinis kanalizācijā. Auksts ūdens. Siltā nav jau trešo gadu. Pareizi, viss kanalizācijā… Alla: ’’Ja jemu kriču: vitaskivai, ja ķe ņe uņitaz, gģe vsjakoje gavno spuskaķ. A jemu pofig. Pripozdņilsa, suka – urod…I ješčo naježžajet – prikroj havalku, a to skvozņak vņizu, i mņe srazu šņaga v atmaroze. Vot I ja zaļeķela’’…

- Ziniet, ir daudzas ģimenes, kas gribētu adoptēt jaundzimušu bērniņu…

Super. Redz, ko izdomājis. Adoptēt. Un es dzemdēšu. Nē, vispirms stāvēšu aiz letes ar lielu vēderu kolēģēm par apsmieklu. Un tad stāstīšu, ka atstāju valstij. Varbūt to pusgadu mežā nodzīvot? Jā, varbūt mežā. Sliktāk jau tur nebūtu. Vismaz svaigs gaiss…Tikai – kur es likšu Zani? Varbūt aizbraukt abām pie mātes un patēva? Un ko es tur laukos darīšu? Pārtikšu no bērna pabalsta un muteres pensijas? Vai paprasīšu kādu latu patēvam? Apmaiņā pret to pašu, ko toreiz? Toreiz bija vienkārši, mēnešreizes vēl neregulāras…Draudzenes teica, lai nebaidos…Tagad? Pareizi, divkārša grūtniecība jau neiestāsies. Cik viņam tagad gadu? Nē, pilnīgs stulbums, ko es murgoju…

- Uz redzēšanos. Es… padomāšu.

Nē. Ko tad te vairs domāt. Nākošajā nedēļā jāstrādā. Pēc trim dienām es neatnākšu. Vienkārši jāmēģina visu nokārtot tāpat. Kā toreiz, kad devītajā klasē pirmo reizi vajadzēja…Pie māsīcas drauga krustmātes. Māsīca teica, ka tāda sīka procedūra vien esot, pat neko daudz nesāpot. Viņai toreiz bija astoņpadsmit un kādi pāris tādi sarežģījumi jau aiz muguras. Mana lielā mīlestība vēl pieteicās braukt līdzi un rociņu paturēt… Cik sirsnīgi. Viņu gan vienalga izdzina ārā. Pateica, ka vīriešiem tu neesot ko lūrēt. Bet varbūt tieši vajadzēja. Lai palūr… Un viņš – kā gāja, tā aizgāja. Tikai vēlāk pazvanīja un pateica, ka tagad viss esot mainījies… Gaiteņa linolejs bija tikpat tizli zaļš kā šis te. Un diena tikpat apmākusies. Vāks kaut kāds. Toreiz gan bija brīvdiena un pa gaiteņiem neklimta pēc urīna smirdoši veči trīcošām rokām. Kā es tik labi atceros…Patiesībā jau pie visa vainīga Alla. Uzaicināja mani uz savu dzimšanas dienu. It kā mēs būtu nez kādas draudzenes. Tik vien, kā kopā uz himčistku bijušas. Svētki kā svētki. No rīta saskābis rosols uz pohām un kabatā Oļega vizītkarte. Tāda smalka, ar gudriem nosaukumiem. Es esot pavisam citāda sieviete kā Alla. Mums noteikti esot jāsatiekas.Vismaz kopā jāpapusdieno… Nevajadzēja. Bet man gribējās… vismaz uz brīdi justies kā cilvēkam…

- Lūdzu, mētelītis.
- Paldies.

Lūk. Tāda es varbūt būšu vecumdienās. Poliklīnikas garderobiste. Jā, Oļegs. Vispirms pusdienas, tad vakariņas. Oļegs, kurš nepļēguro, kā manējais. Toties reizēm Allai ievelk pa seju arī skaidrā. Bjot, značit ļubit. Man nesita. Tātad nemīlēja? Un kāpēc lai mīlētu? Kas es viņam biju? Atbrauca ciemos tieši tad, kad manējais nez kur aizdzēries uz nedēļu. Ar puķu pušķi.…Es – halātā un slapjiem matiem. Ūdens lāses uz mana kakla tik skaisti mirdzot… Un tad vēl tie piegājieni! Es tev uzlikšu mēlīti…Tev patiks! Ko? Kur mēlīti? Tur…Ak, es muļķe…Nē, tas bija forši. Tik forši, ka pēc tam reiz pat vīram paprasīju, vai viņš nevar tā izdarīt. Tā nejauši paspruka, kad viņam gribējās kniebties. Laikam nevajadzēja…Tu ko? Afigela? Mandaļiz huže piderasa! Galīgi abdolbījusies! Un vēl šo to sirsnīgu piebilda. Lai man viss būtu skaidrs. Par to, kas ir vīrietis. Jā, Oļegs. Reiz pat gribēja vest mani uz operu… Teicu, lai labāk iedod man naudu, par ko Zanei bērnudārzu samaksāt. Apvainojās, bet naudu iedeva. Un tā līdz tai reizei, kad viņam sagribējās arī parasto seksu. Prasīja, vai es šodien varot. Likās jau, ka var. Laikam biju kaut ko nepareizi sarēķinājusi… Cik stulbi…Ar dienvidniekiem it kā esot jābūt divtik uzmanīgai. Viņam vectēvs esot armēnis…Kāda gan šķirba tagad…Nudien, apdirsties un nedzīvot. Oļega tekstiņi…Da, glupa polučilos. Kasi vien ārā. Cik tev vajag naudi? Neko man no tevis nevajag! Tāds pats mēsls kā visi pārējie. Nu i pašla v zadņicu. Brīnišķīga šķiršanās. Kādi te vairs ziedi un ūdens lāses uz ādas…Nudien, jākaras. Ja vien nebūtu Zanes…

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form