Tad atlidoja putns, kurš ilgi vēroja mani no saviem augstumiem, piezemējās un nolaidās uz šķautnes, kas griezīga spraucās laukā no sniegotās virsmas. Tas bija tas pats krauklis, kas senajā teikā bija plosījis Prometeju – tagad tas bija sodīts pats…Tam bija jālido virs šiem kailajiem kalniem bez mērķa, bez biedra un siltuma līdz pat pasaules galam.
Putns mani uzrunāja ar acīm, es sniedzu roku, un mēs kļuvām par biedriem – mēs meklējām cilvēkus, uguni un ēsmu. Mēs gājām zinot, ka noteikti atradīsim izeju no tukšuma, kas vairs nebija tik baiss, kopš bijām kopā. Pāri plaisām un bezdibeņiem viņš mani nesa uz saviem spārniem, bet šaurās alās, kur meklējām siltumu, es ienesu viņu…
Ja man kāds tagad jautātu, kā tas ir iespējams… tādā aukstumā, sniegā un naktī, iet un nepalikt? Es atbildētu, ka tie, kas ir mēģinājuši, zina… Bez putna es nebūtu izdzīvojusi. Mēs gājām ļoti ilgi, un tikai devītajā dienā mēs nonācām no kalniem auglīgā ielejā, kur noliecos pie strauta remdēt slāpes, iedzerdama malku dzidrā kalnu ūdens…
Man grūti pateikt, kā es atgriezos mājās, to nezin neviens. Es nebiju projām ilgi, tā man visi teica, bet es atradu savos matos putna spalvu. Vai kāds var pateikt, kas īsti bija noticis?