Reti kura Eiropas valsts var lepoties ar tik lielu publicitāti Krievijas medijos kā Latvija. Rodas iespaids, ka esam ASV līdzīga lielvalsts, turklāt agresīva, naidīga un spējīga apdraudēt kaimiņvalsts nacionālo drošību. (Atcerēsimies, kā 1940.gadā Latvija un Lietuva “radīja draudus” PSRS!)

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Latvijā slēdzot krievu skolas, aborigēni atņemot krieviem pilsonību, valstī pie varas esot nonākuši nacisti, taču nacisma atdzimšana vērojama jau sen. Šogad nacisms pāraugot jebkādas robežas – leģionāru kapu atklāšanu atļāvusies translēt Latvijas sabiedriskā TV un vainagu nolikuši valdības pārstāvji. Un beidzot prieka vēsts! Krievijas pilsone Tatjana Sļivenko Eiropas Cilvēktiesību tiesas prāvā uzvarējusi “nacistiskāko valsti pasaulē” – Latviju. Krievijas amatpersonas neslēpa savu sajūsmu par tiesas spriedumu, taču dusēt uz izkaltušiem lauriem neviens negrasās. Priekšā jauni mērķi, piemēram, nepieļaut 2004.gada izglītības reformu un panākt tiesības nepilsoņiem vēlēt pašvaldībās.

Kā skaidrot tādu Krievijas interesi par Latviju?

Pati Krievija to skaidro kā rūpes par saviem tautiešiem ārzemēs. Skaitā ziņā ir valstis, kur krievu skaits ir vēl lielāks nekā Latvijā. Kāpēc netiek pievērsta uzmanība “nacismam” šajās valstīs. Nav dzirdēts, ka, piemēram, Vācija par valsts līdzekļiem uzturētu krievu skolas. Atbilde vienkārša, citās valstīs krievi vai krievvalodīgie nesastāda tik lielu procentuālo īpatsvaru, līdz ar to viņiem nav iespējas tādā mērā ietekmēt politisko un ekonomisko situāciju šajās valstīs. Daudzi to saprot, bet izvairās atzīt (kā arī izdarīt secinājumus) – Krievija cenšas atgūt politisko un ekonomisko varu Latvijā. Eiropas Savienība nav liels šķērslis. Tā pat tiek izmantota kā ierocis. Ne velti kaimiņvalsts amatpersonas sola izmantot tieši ES, lai izdarītu spiedienu uz Latviju.

Tomēr lielākais ierocis Krievijas rokās ir Latvijā dzīvojošie krievvalodīgie, un šo faktu joprojām daudziem Latvijas pilsoņiem ir grūti atzīt. Tas tāpēc, ka šī fakta atzīšana nozīmētu konceptuāli noliegt to etnisko jautājumu risināšanas modeli, kas īstenots Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas. Šis modelis paredzēja, ka jaunā valsts, tās pamatvērtības vienos visu Latvijas sabiedrību, un šīs vērtības izrādīsies stiprākas, nekā kaimiņvalsts propaganda. Taču arvien vairāk pārliecināmies, ka šīs cerības neattaisnojas. Tas nemaz nevar notikt, jo gandrīz visa krievvalodīgo informācijas telpa darbojas pretēji šim procesam. Turklāt arī vērtības, kam bija jāaizstāj saites ar tēvu zemi Krieviju, izrādījās konkurēt nespējīgas. Valsts programma “Sabiedrības integrācija Latvijā” tik vien spēja piedāvāt kā abstraktās un tik dažādi izprotamās “demokrātiju” un “neatkarību”.

Kā aizstāvēties?

Pirmkārt, beidzot jāsaprot, ka katras jaunas pilsonības piešķiršana krievvalodīgajiem (vismaz ar šādu “pārbaudes” formu) ir solis tuvāk Krievijas ietekmes stiprināšanai mūsu valstī. Pieņemu, ka pēc šī raksta sekos daudzi naidīgi komentāri, kuri kā parasti nebūs argumentēti, bet gan balstīti tikai uz emocijām, apsaukāšanos un demagoģiju. Tas nav brīnums, jo no Krievijas akas dzer daudzi Latvijas politiķi, kā arī daļa krievvalodīgo dažādos nolūkos ir apguvusi latviešu valodu. Taču, ja kāds tiešām grib pēc būtības apstrīdēt minēto faktu, tad vispirms pacentieties atbildēt uz vienu jautājumu: “Kad Latvijas krievvalodīgo vairākuma viedoklis būtiskos jautājumos ir atšķīries no Krievijas viedokļa?” Krievijas viedoklis = Latvijas krievvalodīgo absolūta vairākuma viedoklis. Matemātika vienkārša: jo lielāka politiskā vara tiek dota Latvijas krievvalodīgajiem, jo lielākas iespējas Krievijai mūsu valsti ietekmēt.

Otrkārt, jāmaina valsts politika attiecībā uz etnisko jautājumu risināšanu. Līdz šim sabiedrības integrācijas galvenais faktiskais uzdevums bijis kvantitatīva pilsonības piešķiršana nepilsoņiem. Šāda politika tikai stiprina Krievijas ietekmi. Tas ir laika jautājums, kad pie šādas politikas demokrātiskā ceļā tiks apturēta izglītības reforma, tiks mainīti ielu nosaukumi, atcelts valodas likums, mīkstināts pilsonības likums, līdz beidzot ieviesta oficiāla divvalodība un pilsonība piešķirta “visiem, kas to vēlas”. Par galveno sabiedrības integrācijas uzdevumu jāpasludina latviskas valsts veidošana un brīvprātīgas repatriācijas veicināšana. Šim jautājumam jāpievērš liela uzmanība arī Latvijas ārpolitikā, skaidrojot Latvijas īpašo stāvokli un pasludinot šo par jautājumu, kur Latvijas piekāpšanās ir neiespējama. Kā zināms starptautiskā likumdošana šajā jautājumā ir mūsu pusē, par to rakstīts jau daudz.

Kā šāds modelis tiktu īstenots praksē?

Jau līdzšinējā Valsts programma “Sabiedrības integrācija Latvijā” runā par latviešu valodas un kultūras stiprināšanu, kā arī brīvprātīgas repatriācijas veicināšanu, tāpēc šos procesus nevar nosaukt par latviešu “radikāļu” izgudrojumiem. Dokumentā teikts: “nepieciešams:

  • apzināt personas, kuras vēlas izceļot no Latvijas,
  • ar tām valstīm, uz kurām personas vēlas izceļot, sākt starpvalstu sarunas par viņām nepieciešamā atbalsta sniegšanu,
  • veicināt nevalstisko organizāciju un starptautisko organizāciju ieinteresētību izceļotāju problēmu risināšanā,
  • kārtot ar izceļošanu saistītos finansiālos jautājumus, sniedzot atbalstu pirmām kārtām maznodrošinātajiem izceļotājiem.”

Lai izstrādātie projekti veiksmīgi īstenotos, ir nepieciešama sadarbība arī ar rietumvalstīm. Būtu ieteicams sadarbībā ar ārvalstu vēstniecībām veidot informatīvo datu bāzi par izceļotājiem piedāvājamām dzīves un darba vietām, par skolām un bērnudārziem, veco ļaužu pansionātiem, citiem viņus interesējošiem jautājumiem.

Diemžēl prakse liecina, ka minētie integrācijas principi dokumentā atrodas tikai formalitātes pēc. Tieši tiem jākļūst par prioritāti. Taisnība, atgriezties etniskajā dzimtenē vēlas samērā neliels skaits. Taču doties uz pastāvīgu dzīvi kādā no Rietumu valstīm vēlētos daudz vairāk krievvalodīgo. Ļoti noderētu kāds jauns laikraksts vai pat TV kanāls krievu valodā, kas tiktu veidots speciāli, lai informētu par iespējām aizceļot uz dzīvi citās Eiropas valstīs. Šis medijs tiktu veidots atbilstoši krievvalodīgo recipientu vajadzībām – krievu valoda, politiski, informējoši un izklaidējoši materiāli, taču galvenais uzsvars – veicināt šo personu izceļošanu uz citām valstīm. Jāīsteno projekti, kas paredz finansiāli atbalstīt izceļošanu un jaunas dzīves uzsākšanu ārzemēs. Informatīvajam medijam svarīgi panākt, lai izceļošanas veicināšanu nesaistītu ar izsūtīšanām, etnisko neiecietību un apspiešanu. Svarīgi, lai krievvalodīgie paši vēlētos aizbraukt un uzskatītu to par abpusēji izdevīgu sadarbību.

Protams, ka šādas programmas rezultātā izceļotu tikai daļa krievvalodīgo. Pārējiem jāsaka skaidri un gaiši: “Latvija būs latviska valsts ar vienu valsts valodu, ar leģionāru un citu tās varoņu godā turēšanu, ar valdošo latviešu kultūru un uz rietumiem orientētu saimniecisko dzīvi.” Jāturpina iesāktā izglītības reforma, valsts mācību iestādēs pārejot uz mācībām tikai latviešu valodā. Pilsonība automātiski jāpiešķir tikai to skolu beidzējiem, kas visus mācību priekšmetus apguvuši valsts valodā.”

Kā būs praksē?

Atkārtošu nodrāzto frāzi, viss atkarīgs no mums pašiem. Neticu, ka Nils Muižnieks pēc šī raksta kaut ko mainīs etniskajā politikā. Svarīgi, lai mēs, latvieši un visi Latvijas pilsoņi, kas atbalsta latvisku Latviju, atcerētos – mēs piedāvājam citu iespēju, kā risināt etniskās problēmas. Ja mēs tam ticēsim un to prasīsim, tad agrāk vai vēlāk šo modeli uzņemsies aizstāvēt arī kāds ietekmīgs politisks spēks.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form