Režisors Edmunds Freibergs: Nacionālais – visas nācijas teātris
Foto: DELFI
close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vispirms gan viņš jāatrod… Un, kad direktoru izvēlēsies, protams, ne arī bez teātra līdzdalības šajā Latvijas teātra direktoru badā mēs šo cilvēku, tāpat kā visus iepriekšējos, pieņemsim ar lielu ticību un cerību.

Jautājot, kā sagaidīsit, biju domājusi: ar puķu pušķi rokās vai aktieru pašu izstrādātu vīzijas jeb nākotnes redzējumu galdā, ko viņi bija solījuši apspriedē, kad izteica neuzticību Viesturam Riekstam?

Vai aktieri patiesi solījās izstrādāt šādu vīziju? Taču tiesa, teātris vienmēr ir ceļā un jaunas attīstības meklējumos.

Bet kopš neatkarības atjaunošanas no šā ceļa jau aizgājis trešais direktors.

Taču katrs sava iemesla dēļ. Teātri gandrīz desmit gadus vadījušais Māris Jaunozols demisionēja tādēļ, ka bija neapmierināts ar dotāciju sadales principu izstrādi Kultūras ministrijā. Viņš bija labs direktors, tāpēc arī es nācu klajā ar piedāvājumu aicināt viņu atpakaļ. Bet Jaunozola atbilde diemžēl bija - nē. Ivara Rudzīša problēmas bija līdzīgas, taču viņa darbu ministrija novērtēja tā, ka nācās atkāpties.

Un kā klājas citiem Latvijas teātriem šajā ziņā? Teātra direktors ir īpaša, reta profesija. Šajā amatā ir viss: finanses, organizatoriskās un administratīvās lietas. Tomēr izrāde atkarīga arī no skatuves strādnieka, butafora, kurš savā pagrabiņā it kā kaut ko knibina, no vietu ierādītājas laipnības. Protams, direktors savām rokām aktiera parūku neskrullēs. Un neviens to no viņa arī negaida. Bet aktieris cer uz ieklausīšanos, sak, neuztraucies, būs ar tavu kostīmu viss kārtībā laikā. Jo runa ir par cieņu pret personību.

Taču direktora Rieksta uzstādījums bija: subordinācija pāri visam. Aktierim ar savu problēmu vajadzēja vērsties pie trupas pārziņa, tam - pie manis un es savukārt drīkstēju iet pie direktora. Vēlāk viņš sāka saprast, ka šāda sistēma teātrī ir smieklīga, bet ritentiņš jau bija noripojis. Neviens jau uzreiz nevēlējās tik dramatisku rezultātu. Meklējām dialogu. Sapulcē, kad Rieksta kungam daudz ko jautāja, viņš ieņēma aizsardzības pozīciju: man ministrija devusi tiesības un jūs neesat tiesīgi manus lēmumus ietekmēt!

Arī ar Māri Jaunozolu savulaik mēs daudz strīdējāmies, pat līdz asumiem. Bet mums nekad nebija problēmu - kurš te galvenais. Teātrī nevaldīja nostāja: pēc subordinācijas direktoram pieder galavārds. Mēs vienmēr atradām atrisinājumu. Pie tā nonācām kopīgi.

Nenoliedzu, zināmi vadītāja dotumi direktoram Riekstam neapšaubāmi bija - spēja prezentēt teātri, radīt labu iespaidu uz ārpusi, māksla viņam nebija sveša. Bet acīmredzot kaut kā pietrūka. Cilvēciski man viņa žēl par šo dzīves doto, neizmantoto iespēju.

Skatītāju apziņā ir tādi jēdzieni kā Liniņa, Auškāpa, Pētersona laiki Dailes teātrī. Un Jaunušana, bet vēl senāk - Amtmaņa-Briedīša gadi Nacionālajā. Bet nevis Raiņa laiki, kaut gan viņš bija teātra direktors. Kuram, jūsuprāt, īsti vajadzētu būt teātra gara un virzības noteicējam?

Tāpat kā ģeniāli aktieri, arī ļoti spilgtas personības teātra galvgalī nemaz tik viegli nerodas. Bet jautājums par paritāti starp māksliniecisko vadītāju un direktoru tika atrisināts pirms daudziem gadiem. Bija laiks, kad līgums ar ministriju bija gan direktoram, gan mākslinieciskajam vadītājam. Un tad vienā mirklī ministrija pieņēma lēmumu slēgt līgumu tikai ar direktoru kā atbildīgo personu, kurš savukārt slēdz līgumu ar māksliniecisko vadītāju. Tātad formāli mākslinieciskais vadītājs pakļauts direktoram, kura pilnvaras vēl vairāk paplašinājās, teātrim pārejot citā juridiskajā statusā.

Atnākot Viesturam Riekstam, bija jaušams, ka viņš vēlas teātri vadīt pa visām līnijām. Pieņēma teātra zinātnieci Ievu Zoli kā palīgu repertuāra jautājumos un mākslinieciskā vadītāja vietā izveidoja galvenā režisora amatu. Mani šī nosaukuma maiņa neuztrauc, jo uzdevumi vienalga tie paši. Ideālā variantā varētu sastrādāties arī šādā trijotnē. Sākumā tā arī notika. Bet pamazām nonācām līdz tam, ka viens vai otrs nezina, ko dara trešais. Vai jau risina lietas, ko pārējie nevar pieņemt. Kad būtiskos jautājumos par izrādi "Hotel Kristina" Viesturs Rieksts pieņēma vienpersonisku lēmumu, atkāpās Ieva Zole. Ja godīgi, tad atbildība par pēdējo gadu radošām veiksmēm un neveiksmēm gulstas uz trim: Viesturu Riekstu, Ievu Zoli un mani, varbūt pirmām kārtām. Bet kā varu uzņemties atbildību par "Hotel Kristina" neveiksmi? Es to varētu, ja būtu īstenojusies mana iecere. Protestēt pret režisora nomaiņu nevarēju, jo tas būtu neētiski, bet iebilst pret aktieru izvēli gan.

Un tagad tikai pārliecinos par to, ka mūsu teātra aktieri galvenajās - Edgara un Kristīnes lomās - būtu atklājuši mīlestību un izrādei nebūtu pamata izpelnīties pārmetumus par šo jūtu trūkumu uz skatuves. Domāju, ka darbs ar ļoti labi dziedošiem, bet neprofesionāliem aktieriem daudz problēmu sagādāja arī režisorei Baņutai Rubesai.

Kāds īsti ir jūsu Nacionālā teātra sūtības redzējums?

Tas man ir prātā un sirdī. Nesen runāju ar vienu ar vienu ļoti kritiski pret mūsu teātri noskaņotu cilvēku, kurš teica: jums nav ne programmas, ne vīzijas… Vaicāju pretim: kāda tā būtu? Pirmkārt, man teica, Nacionālajam jābūt teātrim, kur valda latvietība, kur uz skatuves ir latviešu dramaturģija, klasika, oriģināldramaturģija… Mūsu teātrī trīsdesmit divos šeit nostrādātajos gados lielākā daļa no manis iestudētā ir latviešu klasika un oriģināldramaturģija. Sākot ar "Zaļo zemi", "Zvejnieka dēlu", "Rīgu", "Dullo baronu Bundulu", "Vēverīšiem", "Ar būdu uz baznīcu", "Sfinksu", arī žurku Kornēliju. Bet es palieku pie sava, ka uz Nacionālā teātra skatuves nav jāiestudē jebkura vāja luga tikai tādēļ, ka tā ir oriģināldramaturģija. Ar likumiem un administratīvām pavēlēm te neko atrisināt nevar.

Tālāk, man saka, šim teātrim jāsasniedz augsts mākslinieciskais līmenis! Varu tikai piekrist. Arī šajā ziņā esam ceļā gandrīz kā pēc Meterlinka zilā putna. Teātrī, man ieteica, jānostiprina jauni, interesanti režisori! Pilnīgi piekrītu. Saglabājot reālpsiholoģisko teātri, šo mūsu būtību, par ko tiekam mīlēti, izteiksmes līdzekļiem ir jāmainās. To var izdarīt tikai jauni, talantīgi režisori. Un te viņi ir: Indra Roga, Regnārs Vaivars, Ilze Rudzīte, kuru patlaban izmēģinām, varbūt nāks Viesturs (Viesturs Kairišs. - V. K.) kaut ko iestudēt…

Viestura Kairiša vārds izskanēja saistībā ar iespējamu teātra nākotnes redzējuma modeļa izstrādi.

Viesturs Rieksts viņu uzaicināja to darīt. Viesturu Kairišu ieinteresējusi pēc teātra pasūtījuma mums rakstītā Ingas Ābeles luga "Latviešu skola", kura diemžēl nekādus radošus impulsus neraisīja režisorā Pēterī Krilovā. Ja Viesturs Kairišs šo Ingas Ābeles lugu nākamajā sezonā iestudētu, reizē iepazītos ar kolektīvu, tad varbūt varētu domāt par tālāku sadarbību. Ja būs labas idejas un asinsrites saderība.

Kādiem rēzus faktoriem te būtu jāsakrīt?

Nacionālais teātris ir visas nācijas teātris. Nevaram būt tikai eksperimentāls teātris vai kļūt par vidējo aritmētisko starp pārējiem. Mūsu zālēs kaut ko sev tuvu jāatrod ikvienam teātra cienītājam gan vecuma, gan interešu ziņā. Ir vajadzīgas gan "Kam no Vilka kundzes bail", kas bija sezonas labākā izrāde, gan "Mehāniskais apelsīns", uz kuru biļetes izpirktas mēnešiem uz priekšu, gan "Sensācija", gan "Minhauzena precības". Iepriekšējā sezona bija diezgan veiksmīga. Kaut arī kritika atrada šo to peļamu manis iestudētajā "Aicinājumā uz pērienu". Varbūt lugas dialogs mazliet novecojis un līdz ar to bija grūti izrādē viscaur panākt vitalitāti, taču izvirzīto problēmu par izšķiršanos starp pazemojošu pērienu un pašlepnumu sajutu ļoti personiski. Pēc tam pozitīvi skandalozie "Pūt, vējiņi!".

Un kuras iestudētāja, režisore, pēc tam aizgāja no teātra.

Nesaskaņu pamatā bija organizatoriska rakstura problēmas. Taču nešķīrāmies tā, it kā starp mums būtu pacēlies mūris - nekad un nemūžam. Domāju, arī Gaļinas Poļiščukas nostādne ir tāda pati. Būtībā tā sezona bija ļoti līdzsvarota. Bet šajā - uzreiz divi lieli blīkšķi. "Minhauzena precības" - katastrofa, kā to definēja kritiķe Radzobe.

Tomēr arī par šo izrādi vērtējums nebija tik viennozīmīgs. Cilvēki, kuri pārpilda zāli, ar saviem vērtējumiem publiskajā telpā diez ko neuzstājas. Un otra neveiksme šajā sezonā - "Jāzeps un viņa brāļi". Bet vajag atšķirt divas lietas: māksliniecisku veiksmi vai neveiksmi no tendences un virzības. Virzība, izraugoties Jāzepu un uzaicinot to iestudēt Māru Ķimeli, bija pareiza. Mēs pirmkārt uzrunājam savus labākos režisorus. Cik mums viņu vidējā paaudzē ir? Atbrauca uz Daili režisors no Lietuvas, iestudēja izrādi ("Spoka sonāti". - V. K.), taču cik reizes to nospēlēja? Bet gadījās radoša neveiksme arī Mārai Ķimelei. Un tagad nelaimīgais "Hotel Kristina".

Ņemot vērā sākotnējo ieceri šo izrādi iestudēt Edmundam Freibergam, nejautāšu jūsu iespaidu kopumā. Bet kāda ir jūsu attieksme pret balsošanu teātra zālē?

Tur jau slēpjas teātra burvība, ka uz skatuves viss ir iespējams. Var rasties vēlēšanās iet uz izrādi vēlreiz. Lai redzētu otru finālu. Mums jau tagad diemžēl par izrāžu pārdošanu ārkārtīgi jādomā - kā iepakot un reklamēt. Nauda, nauda...

Vai starp labu izrādi, lai tā būtu komēdija vai traģēdija, un naudu kasē vispār var būt pretruna?

Un kā vēl! Man ir hrestomātisks piemērs. Ārkārtīgi augstu vērtēju mūsu teātra izrādi "Ceļojošā komija gals" ar Rūdolfu Plēpi galvenajā lomā. Lolita Cauka saņēma teātra balvu kā labākā aktrise tajā gadā. Taču cilvēki uz šo izrādi nenāca. Ļoti žēl. Tomēr tā ir, ka labu komēdiju būs daudz vieglāk pārdot nekā labu traģēdiju. Vēl mūsu teātrī allaž aktuāls jautājums - kā lielajā zālē veiksies ar krievu klasiku? Patlaban "Līgava bez pūra" skatītājus emocionāli aizķer.

Kad tirgotāja Mokeja, šā dzīves saimnieka tēlā, uz skatuves parādās Edmunds Freibergs, bez liekuļošanas - cepuri nost!

Freibergs, kas tagad uz skatuves uznāk savos piecdesmit astoņos, protams, nav vairs tas, kurš skraidīja Emīlā pirms vairāk nekā diviem desmitiem. Man bija no jauna jāatrod sevi uz skatuves. Ja izdevās, tas ir Indras Rogas nopelns, uz kuru kā režisori lieku lielas cerības. Es gan pieteicu: nebrēc, ja kas neiznāks. Bet viņa pretim: neuztraucies, tas nav mans darba stils.

Ja jums vēlreiz piedāvātu kļūt par teātra māksliniecisko vadītāju?

Viegli nav bijis. Savā iekšējā būtībā esmu, neteikšu, gļēvs, bet patrausls gan. Bet šie vienpadsmit gadi mākslinieciskā vadītāja krēslā mani norūdījuši.

Un šķietamā aizkadrā ļāvuši pārdzīvot trīs teātra direktorus…

Vienai daļai, kas kritiski vērtē manus darbus, varbūt tā šķiet, ka man še arī nevajadzētu īpaši ilgi turēties. Es jau arī piekrītu - ja kolektīvs pateiks, ka jāaiziet, nevajadzēs ne vēstuli, ne ilgas diskusijas un manī nebūs vēlmes: es jums vēl parādīšu… Esmu tam gatavs bez problēmām un centieniem sevi nomazgāt baltu kā eņģeli, ar kuru citi izdarās kā ar staļinlaika upuri.

Un tomēr kritiskos brīžos, neskatoties uz to, ka man tāpat ir bijušas neveiksmes un publiskās telpas imidžs kā mākslinieciskajam vadītājam varbūt nav bijis pats labākais, lielākā daļa kolektīva man ir uzticējusies. Patlaban mans mērķis ir kopā ar Pēteri Krilovu, Indru Rogu un Ievu Zoli sakārtot repertuāru, lai jaunā sezona sāktu elpot. Lai atnāk jaunais direktors. Un tad varbūt zināmas konsekvences pieņemšu savā dzīvē.

Aktieris, režisors, galvenais režisors, pasniedzējs Kultūras akadēmijā… Kas sirdij vistuvāk?

Kad cilvēks teātrī ārkārtīgi intensīvi nostrādā trīsdesmit sešus gadus, rodas dabiska vēlēšanās nesamo samazināt. Ja es izšķirtos par šādu soli, tā pēdējā nometamā nešļava būtu aktieris.

Aktierim veltīts arī jaunais Teātra dienas uzvedums, ko jūs patlaban iestudējat ar spilgtākajiem māksliniekiem no Nacionālā teātra trupas.

Tā ir izrāde ar Māras Zālītes īpaši šim teātrim veltītu tekstu un Valda Zilvera komponētu mūziku "Skatuve. Uz… Aiz…". Pirmajā daļā atdzīvojas kaila skatuve. Tā kļūst par māksliniecisku tēlu. Otrajā cēlienā skanēs dziesmas nevis no populārajām teātra izrādēm, bet dziedāsim mūsu visu priecīgos un skumjos brīžos iemīļotās. Mēs vēlētos, lai šajā dienā skatītāji aktieri satiek citādu nekā parasti. It kā viņš būtu tepat, nevis jūs, skatītāji - tur zālē, bet mēs, aktieri - uz skatuves. Lai šajā vakarā visi būtu kopā.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Edmunds Freibergs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form