Rožu laukums nu kļuvis par tādu glancētu Liepājas rotu, kur vakaros pastaigāties mīlas pārīšiem un ar ko palepoties pilsētas viesiem. Pietrūkst to skatu, kad tur pulcējās hipiji, metālisti, panki, un laiski un dīkdienīgi, par spīti garāmgājēju nosodošajiem skatieniem, tempa aliņu vai stiprinātu vīnu. Vienmēr atradās kāds ar ģitāru un nelielām iemaņām ģitārspēlē, vienmēr kāds, kam paķērusies līdzi zāle. Tādi rāmi un nekaitīgi viņi radīja pilsētas bohēmisko auru, kuru tagad ne pa kam vairs neizdodas noķert. Kas zina, varbūt vienkārši neesam atbraukuši pareizajā laikā. Garām nevērīgā gaitā aizklīst viens ādas jakā tērpies, matus atlaidis ne vairs pirmā svaiguma tips, bet acis tādas nogurušas, nogurušas. Rokenrols te sen jau miris, bet viņš vēl nē.
Ieklīstam arī Pētertirgū, kur agrajā rīta stundā sabraukuši vīri un sievas ar āboliem, sēnēm, ogām un citām rudens veltēm. Pircēji uzmanīgi nopēta preci, salīdzina cenas, diņģējas, bet šķiras visi apmierināti. Protams, arī šajā tirgū var iegādāties Ķīnā ražotas krosenes, trennuškas ar nepieciešamo svītru skaitu un citas parpalas, bet tai tirgus daļai metam lielu līkumu. Kaut kā gribas saglabāt to lauku svaiguma sajūtu!