close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Atceroties Tavus glāstus
Asaras man acīs riest,
Kam gan vajadzētu stāstīt,
Ka pēc nakts šīs – kvēle dziest.

Nav nekā, ko solīt klusi,
Nav nekā, ko vēlos dot –
Mīla sen jau pazudusi,
Dzīves ceļus staigājot.

Varbūt, vainīga es pati,
Pārāk pieķeroties sev,
Un, kad sienāži čirkst naktī,
Tik maz laimes lūdzot Tev.

Kaisle – naktstauriņu spārni,
Ilgas – viņu lidojums…
Mīla jāsargā bij’ vāri,
Kas zudis – nav vairs atgūstams…

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form