tajā pavasara rītā, kad Tu aizgāji no manis
es tikko ieskatījies savā vēstuļu kastītē biju
un svilpoju Šteibelta „Adažio”
tā klusi caur zobiem

pielavījies saules stars
pavasarīgi vēss
ieurbās vakardienas putekļu
mierā

tajā brīdī man kārojās
smēķa dūmu
kā toreiz
uz Brīvības ielas
tajā lietainā stundā
par kuru Tev stāstīju
kādreiz

vai zini
bij’ rudenīgs mijkrēslis
pilsētas ielās
un miegainā plūdumā biezēja gājēju čalas
laukā aiz tavernas rūtīm
iedegās neona lūpas
atvērtas maucīgā skūpstā

kāda sieviete sēdēja pretim
pie dubultās kafijas tases
un acu zīlītēm
baldriāna tinktūras krāsā
vērās sev vien zināmā tālē

dažas lāses
kā lietus krīt akā
ienira melnajā tumsā
sieviete kautrīgi nolieca galvu
un apvaldot šņukstus
dzērusi sāļsāļo jūru
izdzisa ļautiņu drūzmā

vai zini
ilgi es sēdēju viens līdz sajutu kāri pēc dūma