tajā pavasara rītā, kad Tu aizgāji no manis

es tikko ieskatījies savā vēstuļu kastītē biju

un svilpoju Šteibelta „Adažio”

tā klusi caur zobiem


pielavījies saules stars

pavasarīgi vēss

ieurbās vakardienas putekļu

mierā


tajā brīdī man kārojās

smēķa dūmu

kā toreiz

uz Brīvības ielas

tajā lietainā stundā

par kuru Tev stāstīju

kādreiz


vai zini

bij’ rudenīgs mijkrēslis

pilsētas ielās

un miegainā plūdumā biezēja gājēju čalas

laukā aiz tavernas rūtīm

iedegās neona lūpas

atvērtas maucīgā skūpstā


kāda sieviete sēdēja pretim

pie dubultās kafijas tases

un acu zīlītēm

baldriāna tinktūras krāsā

vērās sev vien zināmā tālē


dažas lāses

kā lietus krīt akā

ienira melnajā tumsā

sieviete kautrīgi nolieca galvu

un apvaldot šņukstus

dzērusi sāļsāļo jūru

izdzisa ļautiņu drūzmā


vai zini

ilgi es sēdēju viens līdz sajutu kāri pēc dūma

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit