close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Brīvdienās ar Lindu, Normundu un Evu aizbraucām līdz Cēsīm. Tāpat. Pastaigājāmies, smējāmies, ākstījāmies. Bija labi, pavasaris ir piebraucis pilnā slodzē. Es esmu pilnīgs pavasaris un vasara. Rudens un ziema ir laiks, kurā skaitu dienas līdz vasaras periodam, kad es sāku elpot un dzīvot. Pavasara elpa gaisā virmoja, tā kutināja vēderu, un tai pašā laikā, to ar lielām karotēm gribējās ēst. Sapresēt milzīgus gaisa daudzumus mazās konfektītēs, un tad tās saujām bērt sev mutē un izgaršot, to ko izgaroja zeme, koki, krūmi, pumpuri. Mēs četratā drasējām par Cēsīm, tad aizbraucām līdz mežam, cepām desas, mēs četratā, tik.. dažbrīd jutu, ka aizklīstu prom, prom uz fakultāti, uz Ezermales kabinetu, es lūkojos pa 10 centimetru šauro pasauli un zaudēju realitāti.

Es gaidīju otrdienu. Manī valdīja kaut kāds absolūts emociju bardaks. Es gribēju bēgt prom no tām muļķībām. Sievietei, kurai ir 37 gadi un es, kuram ir knapi 22. Es nezinu, tā pat nebija kaisle uz skaistu koptu sievieti, tur, vēderā kņudēja, kas vairāk. Es tiešām nezināju, ko darīt.

Es sagaidīju konsultācijas. Verot vaļā durvis man trīcēja rokas un kājas. Viņas kabinets bija pilns. Bija vēl kādi 5 studenti. Valdīja zināms haoss. Bet Ezermale izskatījās fantastiski. Es sapratu, ka viņa ir speciāli gatavojusies šai konsultācijai, respektīvi man... Es tā domāju... Es tā cerēju..

- Oskar, ja tu esi gatavs, varbūt varēsi rakstīt jau pirmo darbu? - Jā, es domāju, ka jā. Principā, jau viss ir aptverts, tik lidinās pa galvu, bet es ceru, ka rakstot tas viss nosēdīsies.

Es apsēdos saņēmu uzdevumus un sāku rakstīt. Es visu sapratu un jutu, ka drīz visu pabeigšu, taču es negribēju iet prom. Kaut nedaudz ilgāk gribējās uzkavēties viņai līdzās. Viņā sēdēja un es jutu, ka skatos uz viņas dekoltē. Ui, tas gan nebija labi. Viss. Es savi sākšu iespaidot un piespiedīšu mirt tām domām un sajūtām. Mūsu skati sastapās. Sekundi mēs nenovērsāmies, tad žigli nodūrām acis, it kā būtu pēkšņi saņēmuši 220 lādiņu pa rokām. Varbūt sev glaimoju, bet man likās, ka arī Ezermale cīnās ar sevi.

Es piecēlos nodevu darbu. Ezermale to paņēma, nolika un tik maigā, nedaudz aizlūzušā balsī ieteicās:

- Oskar, tātad tev paliek vēl viens parāds. To mēs nokārtosim varbūt pat ceturtdien, ja vēl nevarēsi, tad jau visdrīzāk nākamo otrdienu.

Viņa runāja tik silti. Es viņā skatījos un jutu, kā manas acis mani nodod. Es lūkojos uz savu PASNIEDZĒJU kā iemīlējies padsmitnieks.

- Jā, labi, jā... tad labi.. es tad.. ceturtdien jeb otrdien... Nu, tad.. es iešu, tad es līdz ceturtdienai.. - Labi, Oskar, tad es Tevi gaidīšu. - Uzredzēšanos.

Es aizvēru durvis un lādējos uz sevi. Es taču uzvedos kā pats lielākais stulbenis. Viņa taču noteikti juta, ka izturos kā cilvēks kuram sirds dauzās biežāk kā nākas. Un, ja nu viņai ir vienkārši melanholisks garastāvoklis, un viņa par mani smej, par to kā kāds sīkais mulst no savas pasniedzējas. Varbūt viņa mani vispār uzskata par kaut kādu perversu slimnieku, kurš mēli izkāris bizinās ap vecāku sievieti.

Šaustīdams sevi dažādām domām braucu pie Lindas. Kas ar mani notiek? Es braucu pie savas meitenes, savas mīļotās meitenes un es domāju par sievieti, par 18 gadus vecāku sievieti kā mana meitene! Es taču esmu idiots! Viss. Viss, vēlreiz viss. Smadzeņu daļu, ar nosaukumu Ezermale es izdzēšu. Iezīmēju un: delete!

Aizbraucu pie Lindas, kura sēdēja pie rakstāmgalda un mācījās. Piegāju un noskūpstīju.

- Kas ir, tev jāpieklauvē nav?
- Kas tev ir, kopš kura laika nākot tavā istabā es klauvēju.
- Nu, tātad tagad būs.
- Kas tev šodien iekodis.
- Man nekas. Man ir jāmācās. Jāmācās daudz. Un es nespēju tikt ar to galā. Un tu man vispār traucē.
- Paklausies. Es saprotu – tev ir grūti. Tu neesi viena. Es tevi varu būt blakus, būt tev plecs, bet es neesmu atkritumu tvertne, kurā tu vari izmest savas dusmas.
- Nu lieliski, tad, ko tu vēl gaidi. Man ir jāmācās.
- Labi mācies.

Aizgāju un jutos nenormāli pretīgi. Braucu mājās un zemapziņā mainījās divi teikumi: ...labi, Oskar, tad es Tevi gaidīšu.... nu lieliski, tad, ko tu vēl gaidi... Linda ir sapņu princese, izņemot mirkļus, kad viņa ir sliktā garastāvoklī. Tad viņā pamostas niķīgs bērns, kurš var noliet, apriet un iznīcināt. Ezermale šodien bija tik mīļa.. tik maiga.. Es nespēju par viņu nedomāt. Kārtējo reizi gaidīju viņas lekciju, lai būtu viņas tuvumā. Kārtējo reizi gaidīju mirkli, no kura pats netiku gudrs, ko no tā vēlos, cik no tā bīstos..

Nākamajā dienā Linda zvanīja, atvainojās un centās vakardienu pārvērst stulbā jokā. Es nedomājot atbildēju, ka viss ir kārtība. Tieši tā – nedomājot, jo manas domas atradās citā dimensijā.

Ceturtdien es neatrados savā miesā. Ezermales maigā balss mani bija paņēmuši savā varā. Cīnījos sevī, man gribējās likt saprast par to, kas notiek manā dvēselē. Tai pašā laikā iedomājos to kaunu, ja viņa nostātos pozā, kad viņa pat ko tādu ļaunākajos murgos nespētu iedomāties.

Sākās lekcija. Ienāca Ezermale. Es noskurinājos, jo viņas seja līdzinājās akmenim. Monotonā balsī viņa vadīja lekciju. Es viņā lūkojos, cenots “noķert” viņas acu skatienu, bet tas bija veltīgi. Ne mirkli tās neapstājās auditorijas vidū, kur sēdēju es.

- Tā, tagad es izdalīšu jums uzdevumus, ar kuriem varēsit pavingrināties.

Sāka dalīt lapiņas. Man tomēr bija parāds, kuru es varot nokārtot šinī lekcijā, kā Ezermale to otrdien teica. Piegāju pie galda, viņa pat nepacēla galvu.

- Pasniedzēj, es atvainojos, varbūt es varētu uzrakstīt to kontroldarbu? - Parādi ir jākārto ārpus lekcijām. Tu to labi zini, ej un rēķini uzdevumus, - niknā balsī es saņēmu pavēli.
- Bet Jūs konsultācijā teicāt, ka...
- Es teicu, ko es teicu. Tu esi mans students un es esmu tava pasniedzēja. Viss. Un es tev saku, lai tu ej un rēķini uzdevumus.

Es pagriezos un aizgāju atpakaļ uz solu. Manas ilūzijas sabruka kā kāršu namiņš. Es nokautrējos par visu to, kas ir ārdījies manās krūtīs pēdējā mēneša laikā. Es esmu viņas students un viņa ir mana pasniedzēja. Viņa ir mana pasniedzēja. Kam dēļ viņa to teica. Kāds tam ir sakars ar manu parādu? Kāds tam ir sakars ar uzdevumiem...?

Pēc lekcijas gribēju iedzert kafiju, es jutos tā, it kā būtu saņēmis sitienu ar lāpstu pa pakausi. Šķiet iedziļināties sieviešu psiholoģijā man nav lemts. Ko es te ņemos? Man ir 22 gadi? Ir. Man ir jauka meitene? Ir. Es aiziešu iedzeršu kafiju. Nomierināšos un došos mājās. No rīta pamodīšos un būšu pat aizmirsis viņas vārdu. Man būs tikai un vienīgi Finansu Grāmatvedības pasniedzēja. Punkts un āmen.

Sēdēju kafejnīcā un redzēju, kā Ezermale milzīgiem soļiem pieiet pie sava baltā kumeļa iemet somu un aizbrauc. Ar ironisku smaidu un acu skatienu viņu pavadīju ārā no fakultātes pagalma un savām domām. Būs man 40 gados draugiem pirtiņā, ko pastāstīt, ka trakā jaunībā biju ieskatījies skolotājā. Manī iestājās dīvains miers. Jutos tā it kā man beidzot būtu pārgājušas galvas sāpes. Izgāju no fakultātes ēkas, ārā bija fantastisks laiks. Debesis bija skaidras ar retu gubu mākoni. Aizgāju līdz operas skvēriņam. Sēdēju un skatījos kā pavasara apdullinātie bērni, skolnieki, studenti, mammas un tēti, omītes un opīši katrs tver tikko kā ieradušos gadalaiku. Mans pavasaris ir ieradies savā pilnākajā krāšņumā – ar galvu reibinošu murgu! Otrdien aiziešu uz konsultācijām, nokārtošu parādu un atgriezīšos normālā dzīvē. Smieklīgi jau tas, protams, ir. Nu kā Ezermalei izskatītos kopā ar mani. Kaut vai mēs aizietu uz kafejnīcu iedzert tēju. Oskar, Oskar.. Kur tu esi iekūlies.. Bet izkulšos. Galu galā, es mīlu Lindu, es zinu, ka mīlu viņu. Es neprotu raksturot to, ko manās krūtīs dara Ezermale, bet es Lindu mīlu.. Žēl, ka Linducis šodien paliek pie Ievas. Pēkšņi tā gribējās viņu satikt, samīļot un iečukstēt ausī, ka viņa ir mana princesīte, kuru mīlu vairāk kā miljoniem pavasaru, vasaras, saules un mēnešus kopā ņemtus.. Šķiet, manas domas nolasīja tā pati saule, kura līdz šim gozējās visā savā spožumā. Tā aizlīda aiz mākoņiem, kuri bija savairojušies un kļuvuši daudz tumšāki, līdz tie sāka pavasara pārņemtos ļautiņus skalot ar lietus lāsēm. Pārmetis jaku pār galvu ātri aizskrēju līdz mašīnai.

(Turpinājums sekos)

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form