Izbraucām Lietuvu, bija vairākas “zaļās pieturas”, un es manīju, ka viņš sev pievilka. Ap viņu auga pūlītis, katrā piestāšanās reizē. Pat ar kundzītēm gados, viņš atrada kopīgu valodu. Pastāstīja, kā vecvecākiem pa laukiem ar gotiņām iet, kādu laiku sola.. Tāds.. Interesants.. viņš bija.. Pat nezināju, vai ieskaitīt viņu pie riebīgo, iedomīgo tipiņu šķiras, jeb viņš bija citāds..
Polijā pienāca vakars. Viņš kaut ko ilgi ņēmās pie siltā ūdens automāta, taisīja sev buljonu. Jā, smuks maita! Bet noteikti tomēr iedomīgais, kuri man tā krita uz nerviem, kuri jutās tik vareni un pārāki par citiem.. Nu tāda krūze – milzīga, ar lācīšiem. Kaut kas viņā bija. Viņš nāca uz galu, uzmanīgi pētot krūzi, lai no tās nelītu ārā. Viņš lēnām nāca un piegriezās pie mana krēsla, ui nu ir traki, es laikam paliku sarkana. “Manī tāds ta kā satraukums radies, ka tik skaista meitene, nevis vienkārši skaista, bet tik ļoti skaista meitene, visas dienas garumā nav bildusi gandrīz ne vārda. Noteikti, ka kakliņš ir piepampis, zin’ kā tomēr te tie caurvēji plosās un tā, tamdēļ te tāds ļoti spēcinošs buljons – tas ir jums!”
Viņš tā fiksi nobēra, un es sapratu, ka man, kas ir jāsaka pretī: ”Tas ir tāds iestrādātais gājiens ar buljonu, kā pievilināt sev meitenes?”
“Principā, jā! Tu jau esi 3229 buljona meitene!”
Maita.. Vienmēr esmu domājusi, ka nu uz mutes nu gan neesmu kritusi, vienmēr šitādiem esmu ierādījusi viņu vietu, bet viņš mani samulsināja: “Es.. Man..” Tad sariesās dusmu kamols un atcirtu: “Negribu es tavu buljonu.”
“Nu, nu, kas te būs pa niķošanos, jāklausa, ka tētis saka, nu tagad vienu karotīti par mammu, otru par vėcmāmiņu, nu, nu..”
Izspiedās smaids un nācās pieņemt lielo lācīškrūzi: “Tu gan esi uzstājīgs!”
Pļāpājām līdz vēlai naktij. Viņš patiešām bija citādāks. Viņi, četri draugi, šogad beiguši Bakalauru un par godu tam sev uzdāvinājuši šo braucienu. Ainārs, viņu sauca Ainārs, jau sen strādāja, tāpēc arī tik lepni, paziņoja, ka pats sev par labām sekmēm uzdāvinājis prēmiju – braucienu uz Itāliju. Viņš ne tikai smīdināja, tik daudz viņš zināja. Tiku informēta par gan par Itālijas vēsturi, gan par itāļu temperimentu un raksturu. Viņam Itālija esot sapņu zeme, kuru tas beidzot apciemos!
Gāja kilometri, ceļš līdz Itālijai ruka, bet mūsu simpātijas auga augumā. Tas viss notika tik skaisti, tik nepiespiesti. Itālija tiešām bija pasakaina, un.. Ainārs arī.. Mūsu pirmais skūpsts bija Venēcijā, krēsla bija ieskāvusi šaurās ieliņas un kanālus. Mēs gājām uz laivu, ar kuru mums bija jāatgriežas uz kontinenta, kad viņš nopirka man suvenīra masku. Pateicoties, nobučoju viņu uz vaiga.. Tad Ainārs mani apskāva, un man likās, ka tūliņ būšu garšļaukus gar zemi, jo kājas pēkšņi bija zaudējušas visu savu spēku, viņš piespieda mani sev klāt un mēs sākām skūpstīties.
Viss brauciens pagāja vienā svētlaimē... Mēs atgriezāmies Latvijā, bet svētlaime turpinājās. Visu vasaru mēs pavadījām kopā, katru dienu. Bija tāda piepildījuma sajūta. Kur mēs tik nebijām. Katru nedēļas nogali mēs kaut ko darījām, kaut kur braucām, smējāmies, pļāpājām līdz vēlām naktīm. Viņš bija tik maigs un mīļš, tik neuzbāzīgs, ļaujot visam ritēt savu plūsmu. Pašās vasaras beigās aizbraucām uz Palangu. Tas bija, kas neaizmirstami un tik nozīmīgi manā, mūsu abu dzīvē. Pirmo reizi mūsu starpā un vispār manā dzīvē notika lielais TAS. Tas bija kaut kas tik gaišs un balts kā smaržojošs jasmīna krūms.. Tajā pat vakarā mēs aizgājām uz molu, kur pašā tā galā stāvējām un gvelzām visādus niekus, no laimes nezinot, ko teikt un ko klusēt.. Tik Ainārā bija tāds jocīgs draiskums un satraukums, līdz viņš nometās ceļos manā priekšā un kliedza: “Marta, vai tu kļūsi par manu SIEVIŅU?!?!?!” Es jutos kā izmesta no gaisa balona, krītot brīvajā kritienā, bet vienīgais, ko tajā mirklī par visu vairāk es vēlējos bija pateikt vienu vienīgu vārdu: “Jāāāā!!!”
Tas bija tik negaidīti, bet nebija ne mazāko šaubu, ka tas bija notikumu notikums, kuram tieši tā arī vajadzēja notikt. Tālāk, bija ne īpaši lielas, ne īpaši mazas, bet milzīgi jaukas kāzas. Ainārs atteicās pieņemt kaut santīmu, no savu vai manu vecāku maka. Pats, es visu pats.. Tāds viņš ir. Sameklējām sīku, bet omulīgu dzīvoklīti un likās, ka lielākas Laimes nevar būt. Bet var.. Ainārs sāka īdēt, ka viņš gribot bēbi. Arī man gribējās bēbi.. Ļoti.. Un augustā mēs bijām trīs. Es, Ainārs un Jancis! Laime, pilnīga laime! Lai arī bija grūti: es vēl nebiju pabeigusi universitāti, Ainārs rāvās pušu, bet kas tā bija par laimi. Visu laiku bija smiekli. Smiekli, tie mūs pavadīja un pavada vēl joprojām. Un tad piedzima Justīnīte. Rūpes un darbs atņem enerģiju, bet pretī deva tādas sajūtas, kuras nevar ne nopirkt, ne loterijā vinnēt. Vienīgi milzīgi žēl bija tas, ka tik reti sanāca tie brīži, kad varējām būt kopā. Un šis kopīgais atvaļinājums bija tik ļoti gaidīts..
Pirmdien ar mazajiem brauksim uz Itāliju ar autobusu, lai atsauktu atmiņa notikumus un izjustu tās pašas sajūtas. Lai mazie zina, no kurienes “viņi sākušies”.. Bet šovakar ar Aināru uz pāris dienām aizbrauksim kaut kur dziļi laukos, prom no civilizācijas, mēs divi vien... Ainārs zināja dziļā Latgalē kādu jauku ezeriņu, kur viņš ar klasi pēc pamatskolas izlaiduma bijuši ekskursijā. Fantastiski skaista vieta dziļā meža vidū. Viss tik neskarts un nesabojāts...
Atbrauca Ainārs, sametām mašīnā mantas, telti, guļammaisus, mazos aizvedām pie mammas un devāmies prom pagātnē, kā tajā vasarā, kad bijām divi vien, kad bijām tik jauni un tikpat laimīgi kā tagad...
No šosejas mežā braucām kādas divdesmit minūtes. Ainārs tiešām bija atradis kādu pamestu nostūri, bet, kad ieraudzīju skatu, kas pavērās nokļūstot galā, likās, kad esam paradīzē...
Metās krēsla. Ātri uzslējām telti, iekūrām uguni un gājām peldēties. Apkārt, šķiet kilometriem tālu, nebija nevienas dvēseles, gājām tādi kā no mātes miesām nākuši. Likās, ka esam atgriezušies civilizācijas sākumā, kad esam tik mēs divi vien visā Paradīzē – Ādams un Ieva – Ainārs un Marta! Sajūtas bija neaprakstāmas, apkārt skaists dziļš, pat mazuliet baiss mežs, tā vidū vasaras vakara dūmakas ieskauts ezers, un pie tā tik mēs divi vien... Ainārs izdomāja, ka vakarā uz ugunskura gribās ko uzcept.. Sacepām gaļu un pieēdāmies tā, ka likās ka ne pakustēt.. Ielīdām teltī un ļāvāmies jasmīna smaržām... Paradīze, mēs noteikti bijām Paradīzē!!!
Vakara klusumā, gulējām un jutāmies laimīgi. Ārā nokrakšķēja zari. “Meža zvēri nāk lūkoties uz diviem laimīgajiem”, Ainārs kliedēja manu satraukumu...
Nākamā rītā pamodāmies pēc vienpadsmitiem. Saule bija tik karsta, tai paša laikā tik jauka.. Pielecām kājās un uzreiz, tādi kā no telts, pavisam kaili skrējām ūdenī. Visu dienu to vien darījām kā peldējāmies, sauļojāmies spēlējām bumbu un neko nedarījām.
Pienāca sestdienas vakars. Visu dienu tā bijām nodzīvojušies, ka nebijām pamanījuši, ka vēderi bija pavisam tukši. Ainārs iekūra uguni. Sākām rakāties pa somām un gatavot vakariņas.
“Lobsvokars”, pēkšņi mūs kāds sveicināja. Pa ceļu nāca kāds vīrs ar bisi plecā.
“Sveiks, saimniek”, Ainārs draudzīgi atņēma sveicienu. Vienmēr viņš visur ar visiem atrada kopīgu valodu.
“Nu kā ta or manim meža zvēriniem satīkam”, vīrs jautāja, “meža sargam par savīm zvēriem jābūt informētam.”
Mežsargs. Viņš bija pajauns vīrs, ap gadiem 35-40, bet varēja redzēt, alkohols ir viņa mīļākā nodarbe, bet savādāk šķita normāls lauku vīrs.
“Nu neko, neko. Mēs ar šiem pa labam. Vakar kaut kas te brakšķēja netālu no telts, bet tā viņi mūs liek mierā..”
“Jā, vīna aizšauta mežacūka kout ku blondās. Vojadzētu nūbeigt, i’ šai labāk, i’ kāda goļa būtu. Medniīkim aizgojusi sašouta un pa pēdām kaut kur šurp atkūlusīs.”
“Nu tā jau ir. Ja, jau dabūtu to gar zemi, šovakar vēl kopīgas vakariņas varētu uzrīkot!”
“Vorbūtas ta nāk tu man palīgā šo izdzīt, to jau kaut ko saštukos! Te pot tu pī tā līča pudur viņa blondās. Tu vorētu podzīt. Ta jau pa divīm šo noliks!”
“Nu ko, runāts darīts! Man jau tādas lietas patīk!”, Ainārs piekrita, jo vienmēr aizrāvās ar kādiem asiem piedzīvojumiem.
“Ainār, tik tu tā neaizraujies! Man te drīz būs kas garšīgāks par meža cūku”, norādīju viņam uz grillu, kur jau gozējās vistiņas stilbiņi.
“Mīļuk, kad mutē kusīs, svaigs medījums, tad tu man vēl ilgi slavas dziesmas dziedāsi”, viņš attrauca.
Tā viņi aizgāja. Sataisīju salātus, gaļa jau arī drīz būs gatava. Nu kur viņš aizkūlās ar savu mežacūku? Norībēja šāviens. Nu tad beidzot. Drīz jābūt klāt. Ainārs jau noteikti vel gribēs to cūku tagad pagatavot. Nu kam tas bija vajadzīgs. Biju jau noņēmusi gaļu, sāku klāt galdu. Dzirdēju soļus, nu būs klāt kā reizē uz visu gatavu.
“Nu kā tad medniekiem gāja?”, neatskatoties jautāju. Un tad sajutu kaut ko aukstu pie kakla.
“Ainār, nu tu beigsi vienreiz ākstīties? Tikai neceri, ka tagad taisīšu tavu cūku!”
Pagriezos un man pamira sirds. Manā priekšā rēgojās divi stobra caurumi. Tas bija viņš, mežsargs. Likās, ka kā kāds man izrauj sirdi un smadzenes. Man viss sagriezās, viss sāka grīļoties. Es kliedzu:” Kur ir Ainārs? Kur ir mans vīrs!!”
“Klusu kuce! Bļeģ, toč’ tulīt dabūsi pa zūbiem”
Es histēriski kliedzu.
“Muti, kuce, aizver, citādi noblīzīšu tevi tā pat kā tavu veci!!!”
Es zaudēju samaņu.
Atjēdzos, kad jutu, ka mani sāk raustīt. Viņš rāva man nost drēbes. Es sapratu, kas notiek. Histēriski pretojos, bet viņš sāka mani sist: “Tu mauka, man te netirinies, stāvi rāma un gūsti baudu!”
Es spārdījos, kodu, bet tad saņēmu spēcīgu sitienu pa galvu un iekritu pusbesamaņā. Jutu, ka manī ieiet kaut kas pretīgs, kaut kas briesmīgs, es neko nesapratu, jutos kā vājprātīga. Viss bija tik pretīgi, viss smirdēja.
Pēc kāda ilgāka laika nosacīti nācu pie sajēgas. Jutos pilnībā bez spēka.
“Nu kos i’ princesīt! Nu nebija nemaz tik sūdīgi, ko?! Metomais man ar nūteikti, lieloks kā tavējam. Smuka gon tu esi valls! Ku šitoda drošanās ir loba podarīšana. Beidzūt arī es esmu ta kā porņikokos nodrozies! Mums te mežā naīnas bobas nava. Tikai muterīte, bet to jau nedrozīsi, he! Lobi, ka pa to mežsorgu tiku, sakrāju pa algām to viģiku nūpirku, un tod tie foršie porņiki. Es tik oizīt uz nomu un tik tos porņiks vālē iekšā. A to kādreiz tik tos žurnolus pirku, a kas ta tas ir, porņiks tur vismoz dzīvojā viss notīk! Bljeģ, bet es nemaz nazināju, ko šitā, ka rihtīgu bobu dabon izdrozt, cita darīšana. A to es tik līdz šim pats tik cik ar savu ķepu. Tu skatīs, princesīt, tu var būt lepna, ka es tu man pirmā boba, ko es esmu nodrozis.”
Es nespēju padomāt. Es jutos kā mirusi, bet sapratu, ka neesmu.
“Ainārs..”, es izdvesu.
“Ā, tavs vecis. Nu sanāca noblīzt no kotiem. Viņš tev maita tods kruncīgs. Ja būtu viņš ta jau es tev nebūtu klāt ticis. Jūs jau te pa pliko skroidīj. Es jau te lūrēju visu loiku. Nu nūšāvu, nūšāvu tavu meža kuilēnu.”
Es zaudēju samaņu. Kā pa murgiem jutu, ka atkal manī ielaužas pretīgums...
“Eu mosties, princesīt! Laiks iet mojās”
Mani pliķēja pa vaigiem. Es kā pa pusei bezsamaņā piecēlos. Viņš manu bakstīja un grūda uz priekšu. Bēgt! Es sāku skriet. Es knapi varēju pakustināt kājas, bet es centos skriet.
“Vo bļe, kuce”
Es saņēmu spēcīgu sitienu no aizmugures.
Jutu, ka mani nes.
Attapos siena šķūnī sasieta.
“Nu kas i’ Princesīt! Esam mojās. Istobā nevaru tevi nest, Muterīte tur golīgi saškābusi guļ! Eu zini man atkal gribos.”
Es sāku kliegt un atkal saņēmu sitienu, un atkal bezsamaņa, un atkal pretīgums manī...
“Eu, nu mosties kucīt, cik var gulēt. Tu jau gandrīz visu nokti esi nūgulējusi. Tulīt atnesīšu tev moizi un ūdeni.”
Es gulēju sasieta, ar lupatu mutē. Es nespēju skaidri padomāt. Es biju kļuvusi bezjūtīga, vienaldzīga. Es vēlējos, kaut viņš mani nogalinātu. Kaut tas viss beigtos. Man vairs nav mana Aināra, mana vīriņa, kuru es tik ļoti mīlēju, mīlu, kurš man dāvāja savu mīlestību. Es gribu mirt , nav jēgas vairs nekam, nekam.
“Nu še tev moize”, viņš man lika maizi pie mutes. Es sāku vemt.
“Oi, oi Rīgas kucīte izlopusi, moizīti skādē. Lobi, vīns pīpis or tevi. Man otkal gribos.”
Es gulēju bezjūtīga, bez sāpēm, bez sajūtām un pretīgums atkal bija manī. Tad es atkal iekritu bezsamaņas murgos.
Es redzēju Jancīti un Justīnīti, kas man sēdēja abi klēpī un spiedās klāt, un tad tie kā ar katapultu uzšāvās no mana klēpja tālu kosmosā, un es kliedzu pēc viņiem.
Pamodos. Biju saņēmusi kā aukstu ūdensspainu uz galvas. Mani bērni, manai maziņie. Man viņu dēļ ir jācīnās, man ir jātiek laukā. Es saņēmu milzīgu spēku. Atgriezās kaut kāda prāta skaidrībā. Prom, man ir jātiek prom, manu bērnu dēļ man ir jātiek prom.
“Nu princesīt, pamūdīs gan!”
“Sveiks, Don Žuan!”
“Eu nu tu pot runāt sāc!”
“Kā tevi sauc?”
“Aļfons, ehe.”
“Tu taču neesi nemaz tik briesmīgs. Un pat tāds tīri simpātisks.”
“Ehe, točna? Vispor mamms jau or vīmēr teica, ko esmu tods smuks! Tod tu saki, ko es tev patīku?”
“Jā, tik man nepatīk, ka tu tāds kauslis un sasējis mani esi. Bet tā tu man pat ļoti patīc.”
“Ehe, ehe, nu tu jau man or ļoti patīc. Nu, ka jau tev cita runa, es jau tevi vairs neklopēšu. Nu davai tad es tev atsīšu.”
“Nu re tā taču ir daudz labāk. Nu tu esi pavisam labs.”
“Eu nūdrāžamīs!”
“Tu zini, mēs jau tik daudz to darījām, ka man pašlaik nemaz negribās, bet vakarā mēs gan varētu tā kārtīgi, nu kā tavās filmās. Varētu iedzert, ļoti gribās iedzert tā pa īstam, piedzerties un tad mīlēties, ko tu par to domā Albert?”
“Ehe, bogi forši, man tik nekoda šmiga nav. Pag es aizskrīšu te man kādu kilometru tāļāk ir vīnam korišam kandžas tecinomais verķis.”
“Jā tas būtu lieliski, vienalga ko, ka tik iedzert un atslābināties, smukulīt!”
“Ehe, nu davai tad es aizjozīšu pokaļ, tikai nakur nemūc, ja. Es durvis tā pat aizslēgšu”
“Jā slēdz, tik nesien mani, citādi man liekas, ka tu tāds slikts, bet tu taču esi tāds smukulītis!”
“Ehe, nu davai, tad es skrīnu pokaļ ļergai!”
Dzirdēju katru viņa soli, pagāja laiks un soļus vairs nedzirdēja. Es nogaidīju. Man vajag tikt ārā! Durvis tika aizslēgtas no ārpuses. Es vairs īsti neatceros, kā bet ar milzīgu spēku ieskrienoties tiku ārā, nokrītot no šķūņa augšas, bet es neko nejutu. Es skrēju, milzīgā ātrumā ar milzīgu spēku. Es skrēju, pat nezinu, kur bet skrēju, pēc intuīcijas, pēc augstāku spēku noteikta virziena, bet es skrēju. Es ieraudzīju starp kokiem ūdeni. Tur bija ezers, tur stāvēja mūsu mašīna. Es aizskrēju, ielecu tajā iedarbināju, pedāļi, stūre milzīgs ātrums, es traucos pa meža ceļu, kā vājprātīga, es traucos, traucos uz priekšu, un tad caur kokiem ieraudzīju kaut ko pretīgu. Viņš skrēja caur kokiem uz ceļa pusi un kaut ko bļāva. Es vēl paātrināju ātrumu un braucu uz priekšu neatskatoties atpakaļ. Es izbraucu uz šosejas un nenormālā ātrumā traucos uz priekšu. Asaras man migloja ceļu, elle, Ainārs, mežacūka, ezers, nāve, mīlestība, Itālija, nākotnes nekuriene, Jancis, Justīnīte, tas viss man skrēja gar acīm, es traucos milzīgā ātrumā.... Tad mani apstādināja ceļu policija, viss bija beidzies...
P.S. Stāsts ir rakstīts uz patiesu notikumu pamatiem, pēc raksta, kas bija publicēts gadus 6 atpakaļ laikrakstā “Likuma Vārdā”.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
