close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tas man bija kā zibens spēriens no debesīm, mans tētis, nē es to nevarēju aptvert. Tā sieviete jau bija tikai gadus trīs vecāka par mani. Kā viņš varēja. Un mamma. Es ieslēdzos savā istabā, iekritu gultā un raudāju...bez asarām. Es viņu nositīšu. Un vārds arī tāds stulbs Barbara. Kā pagājušajā gadsimtā. Idiotisms. Pupus uzaudzējusi, blondīne nelaimīgā. Un kā viņa tēta darbā līda klāt, Lindiņ, tev palīdzēt nokopēt skolai. Maita. Nositīšu. Kā viņš varēja.

No tās dienas Lindai mācības vairs nebija pirmajā vietā. Mācību faktiski nebija vispār. Atnākot no skolas viņa ieslēdzās savā istabā un truli sēdēja uz grīdas. Nu jums vajadzēja redzēt to grīdu. Jums mājās tak kaut kas stāv uz galda, uz krēsliem. Nu lūk, Lindai tas viss bija uz grīdas. Līdz tai dienai viņai bija mīļais tētis, bet...kaut kas aizlūza. Linda sāka dzert. Labi, ka tētis bija savā laikā runājis par labiem un sliktiem vīniem. Labie sākoties no 3 latiem. Tos arī Linda pirka, ielika skolas somā, klusi ienesa savā istabā. Vakarā iedzēra, kļuva vieglāk.

Mamma.

Mamma gribēja izglābt visu pasauli. Viņa bija dvēseles cilvēks. Par tēta kreisajiem soļiem viņai pastāstīja “labie” cilvēki. Piezvanīja un pastāstīja. Mamma gribēja izglābt visu pasauli. Arī tēti. Cīņu par tēti viņa sāka ļoti aktīvi.

Viņa bija dvēseles cilvēks.

Mēs atkal esam kopā ar mīļo tēti. Viņš ir ļoti izmainījies. Novājējis. Viņš tā mīlēja mammu.

Es esmu jau precējusies, man pašai ir meitiņa. Katru rudeni TAI dienā mēs ejam pie mammas. Viņa bija dvēseles cilvēks. Viņa nosargāja tēti...

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form