Viņš: Es gribētu rast iespēju dzīvot paralēlās dzīves. Vienu dzīvi ar vienu sievieti, otru dzīvi ar citu, trešo vēl ar citu. Kādēļ gan man ir liegta šī iespēja? Es negribu samierināties ar nepieciešamību stāvēt nepārtrauktas izvēles priekšā. Labāk nosmakt cigarešu dūmos, nē labāk kārtējo reizi pamīlēties, nē labāk kļūt par klaidoņa znotu, nē labāk par viņas biksīšu ieliktnīti, nē labāk… jā, bija labi par biksīšu ieliktnīti. Nepārtraukti ieelpot viņas kārdinošo kājstarpes smaržu, būt kā …
Viņš: Piegriezies plosīties! Aiziešu pie viņas un teikšu: dzīvojam mierīgi kopā. Pavisam mierīgi. Tu būsi man un es būšu tev, un citus mums nevajag. Jā, tā es gribētu. Bet viņa? Es nekad nespētu viņai noticēt. Es varētu būt kā Abelārs. Toreiz Perlašēzas kapsētā stāvot pie Abelāra un Eloīzes kapa, varbūt vienīgo reizi savā dzīvē, sajutu šīs postošās mīlestības spēku! Un tajā pat laikā sapratu savu nespēju mīlēt tikai vienu sievieti uz visu dzīvi, diemžēl neesmu tam radīts. Blakus pie kapa man stāvēja pazīstama meitene, es viņai teicu, ja viņa tagad ir gatava ar mani pamīlēties uz Abelāra kapa, tad es būšu visu dzīvi kopā ar viņu. Viņa teica, ka esmu jucis, vairāk es viņā sievieti neredzēju. Varbūt aizvest šo skumjo dzīves nomākto sievieti, kura garlaicības dzīta trīsreiz dienā apmeklē dušu, uz Parīzi pie Abelāra un Eloīzes un piedāvāt viņai pamīlēties uz kapa? Un ja viņa būs tam gatava, gulties akmeņu pēlī pavērtām kājām… Jā, tad tā būs viņa
Viņa: Es uzticos savām izjūtām. Ārā jau atkal snieg. Ziema ir ievilkusies. Salst. Velnišķīgi salst. Nav karstā ūdens. Radiatori auksti. Sēžu un sildu rokas pie tējas krūzes. Cik vēl ilgi tā būs silta? Varbūt nospļauties uz visu, paņemt pēdējās tīrās biksītes un aizbraukt uz Parīzi? Tur tagad jau silts un plaukst pirmās lapas. Kur gan esmu iegrūdusi tās biksītes? Jā, un vēl maciņu ar krāsainajiem diegiem. Man cita nekā nevajag. Tikai siltu gaisu, klājienu ar bruģakmeņiem un ceļojumu uz bezgalību. Sniegs aiz loga tik smags un pielijis. Arī elektrību atslēdza jau pirms nedēļas. Vēl pēdējā svece – drīz tā izdegs un mani šeit nekas vairs neturēs. Braucu uz Parīzi. Lidmašīna atiet 7.45 no rīta. Ceļojums uz bezgalību sevī un viņā. Rīt 7.45.
Viņš: Ceļš slidens. Jābrauc uzmanīgāk. Beidzot tiku vaļā no šī piedzērušā tefteļa. Dzīvo jau daži! Mētājas ar naudu kā Rokfellers! Par to piķi, ko viņš man samaksāja, es viņu vēl stundu varēju vizināt! Kā gribas vienreiz pārgulēt ar nēģerieti, nošļakstīt viņas melno samtaino augumu ar baltas spermas strūklu! Jau četri, vēl četras stundas pabraukāt un naktsmaiņa būs cauri. Astoņos aizbraukšu pie viņas, pa ceļam nopirkšu kaudzi ar rozēm par to tefteļa naudu, izkaisīšu viņai pie kājām un teikšu: dzīvojam kopā, ja sanāks - visu dzīvi. Viņa ir vienīgā, kuru es gribu redzēt sev blakus visu savu atlikušo dzīves daļu. Pietiek plosīties. Gribu tikai viņu vienu. Tas nu man reiz ir skaidrs. Dīvaini, ka sniegs izskatās melns.. Laikam jūtos laimīgs… Tikai viņa… Cik vienkārši….
INTERMĒDIJA: 7.45 viņa izlidoja uz Parīzi. 8.00 viņš pabeidza maiņu un devās pie viņas ar rožu klēpi.