“Kas ir?” es prasu. “Tu gribi teikt, ka šādi viss beigsies? Tik vienkārši – mēs pašķiramies un viss, kas mums šos četrus gadus bija, ir cauri?”
“Jā!” viņa klusu nočukst. “Es tevi vēl joprojām mīlu, bet tam vairs nav nozīmes.”
“Tu gribi teikt – es uzvelku virsjaku un aizeju no tavas dzīves uz mūžīgiem laikiem?
“Jā!” nosaka sieviete, bet es nedzirdu vārdus – redzu tikai kā nokustas man tik mīļās lūpas. Lieku roku pie sievietes zoda un cenšos pacelt viņas nokārto galvu, lai ieskatītos acīs, no kurām tek sāļas asaras, bet man tas neizdodas – viņa skatās man garām, zaļā džempera stūrī noslauka asaras un , smagi nopūzdamās, dziļi ievelk elpu:
“Jā! Tā būs labāk…”
“Kāpēc tā?” prasu un, pieglaudies noasarojušai, miklajai sejai, bezspēkā pieveru acis. “Tu man esi tik mīļa…”
Atvēris acis, redzu, ka ir agrs rīts, un es rakājos pa atkritumu tvertni, meklēdams tajā kaut ko ēdamu.
“Fu, sapnis! Tas laikam bija tikai sapnis?!” nospļaujos un turpinu iesākto nodarbi. Tik ļoti gribas ēst – vēderā, dedzinādama tukšo kuņģi, plosās neeksistējoša uguns. Sāpes ir tik neciešamas – tās liek apsēsties pie melni apdegušās atkritumu tvertnes, sarauties čokuriņā un dziļi, dziļi krūtīs ievilkt svaigo un auksto rīta gaisu. Neciešamā smelgoņa paralizē stīvos locekļus, liek šādi sēdēt, īdēt un ritmiski šūpoties no vieniem sāniem uz otriem, bet zinu, ka tā drīz pāries, pazudīs, un tad uz kādu pusstundu varēšu atkal turpināt savas ikdienišķās gaitas, lai pēc tam no jauna atgrieztos pie tās un klusībā kunkstētu.
Un tā visu dienu! Nosēdējis kādas piecas minūtes, ceļos augšā, atbalstījies pret zarainu koka spieķi, un karos pāri atkritumu tvertnes malai, lai tās dibenā meklētu kādu maizes kumosu. Zinu, ja atradīšu kaut ko tādu, ar ko varētu remdēt bada sajūtu, tad varētu izvilkt no noplukušās žaketes iekškabatas plastmasas pudeli, kurā atrodas ar ūdeni šķaidīts medicīniskais spirts. Tas pretīgi smird, bet tajā pat laikā liek piemirst pašreizējo stāvokli, pazūd kāju sāpes un pasaule uzzied daudzkrāsainos toņos. Ar spieķi stumdu tukšus cigarešu un piena iesaiņojumus, pūstošas drazas, sačervelējušās kartupeļu mizas un saburzītas avīzes, līdz pamanu sakaltušu rupjmaizes riecienu. Paņemu to, noslauku gar netīrajām biksēm un mēģinu nokost no appelējušās doniņas nelielu kumosu, kuram vajadzētu apklusināt rūcošo un skaļi burkšķošo vēderu. Atkritumu tvertnē pamanu arī neatvērtu ievārījuma burku, kuru veikli izvelku un, slepus apkārt skatīdamies, ielieku apbružātajā somā. No mājas stūra parādās vēl viens noplucis stāvs – tāds pats kā es, bet plecīgāks, un tuvojas man.
“Ko tu tur atradi?” viņš draudīgi prasa un vicina spieķi.
“Neko!” taisnojos un pieklibodams atkāpjos, lai izdevīgā mirklī varētu aizbēgt.
“Nemuldi, ka neko. Es redzēju – kaut ko iebāzi somā.”
“Nekā tur nebija!”
“Ak, tu vēl melosi?” nobļaujas nelūgtais viesis un atvēzējies iesit man ar spieķi pa galvu. Pieveru acis un jūtu, ka lēnām krītu. Kad galvai tūlīt vajadzētu atsisties pret zemi, tad instinktīvi saraujos un pielecu gultā sēdus. Kārtējais sapnis?! Segas stūrī noslauku nosvīdušo pieri, izslēdzu gaudojošo modinātājpulksteni, lecu laukā no gultas un stīvēju kājās darba bikses. Zinu, ja nepasteigšos, tad nokavēšu darbu, bet tas nebūtu vēlams – priekšnieks pagājušo nedēļu draudēja, ja vēl reizi ieradīšoties darbā piedzēries jebšu to nokavēšu, tad mani atlaidīšot. Piebikstu sievai, kura izgāzusi kuplās, nīlzirgam līdzīgās miesas pa pusgultu:
“Ev, tu! Tu man ēst arī iedosi?”
“Ko tu murgo? Pats visu naudu nodzēri un gribi vēl ēst?” viņa noburkšķ un aizgriežas uz sienas pusi.
“Nemuldi te,” atrūcu un, veikli saģērbies, skrienu uz autobusu, lai paspētu uz darbu. Ieradies cehā, steidzos pie ēvelmašīnas, lai turpinātu ēvelēt pirms nedēļas sazāģēto sagatavju kaudzi. Nospiežu uz ēvelmašīnas statnes atrodošos melno pogu, paņemu rokās priedes koksnes brusiņu, kura vēlāk kļūs par krēsla kāju, un apēvelēju tai divas blakus esošās malas.
Tad nolieku to citā kaudzē un ņemu nākošo sagatavi, lai šādi darbotos vēl un vēl līdz pusdienas laikam. Cehā ir arī daudzi citi darba galdi, kas izvietoti gar zaļi krāsotām un noputējušām sienām. Pie ripzāģmašīnas darbojas divi vīri, sadalīdami masīvus bērza dēļus sīkākos gabalos. Darbagaldu un skaidu nosūkšanas sistēmas radītais troksnis ir tik skaļš, ka nav iespējams dzirdēt nevienu izteiktu vārdu, tāpēc vīri klusē un monotoni izpilda sev uzticēto pienākumu.
“Varbūt arī šīs ir tikai sapnis?” pie sevis nodomāju un pieveru acis. Pēc sekundes desmitdaļas tās atvēris, redzu, ka, vaļīgi izlaidies, guļu burbuļvannā un klausos sazin no kurienes atlidojušas Bēthovena simfonijas skaņas. Pastiepu roku pēc šampanieša pudeles un piepildu kristāla glāzi ar dzirkstošo dzērienu. Tad saudzīgi paņemu glāzi un iemalkoju sulīgo vīnogu un karstās Spānijas saules mistrojumu. Tas apbrīnojami maigs! Burbuļojošā ūdens glāsti ir tik patīkami, ka labsajūtā atgāžu galvu pret vannas malu un gribu pievērt acis, bet tad sajūtu, ka tieku lēnām pacelts gaisā. Neizpratnē skatos, kas noticis – viens gaisa burbulis aug aizvien lielāks un lielāks. Es atrodos tieši uz tā, tāpēc drīz vien esmu izcelts no vannas un lidoju pa gaišām flīzēm flīžoto telpu, līdz, atduroties pret elektrības spuldzi, gaisa burbulis pārsprāgst. Es krītu zemē. Uzkritis uz krēsla stūra, sajūtu pretīgas galvas sāpes. Atvēris acis, redzu pie sevis pieliekušos profesoru.
“Labrīt, studenta kungs!” viņš smīn. “Vai labi gulējāt?”
“Jā, jā, piedodiet, profesor!” nosaku un izberžu acis. Kursa biedri skatās uz mani un skaļi smejas.
“Tagad ir filosofijas lekcija,” skaidro profesors. “Tātad par Dekartu. Viņš teica – “ego cogito, ergo sum, sive existo…” jeb “es domāju, tātad esmu jeb eksistēju…”.”
Mana galva vēl joprojām sāp. Laikam biju iemidzis!? Sameklēju uz grīdas nokritušo pildspalvu, sakārtoju pierakstu lapas un cenšos sakoncentrēties profesora stāstījumam. Man priekšā sēž kursa biedrene, uz kuru daudzi jaunieši sen liek lielas cerības. Jā! Viņa tiešām ir glīta! Virs tāfeles atrodas sen mirušu zinātnieku ģīmetnes. Pa logu iespīd pavasarīgi saules stari. Solā blakus sēdošais students piebiksta ar elkoni, pieliecas tuvu pie manas auss un prasa:
“Ko tad vakar baigi dropējāt?”
“Ne taču – līdz četriem taisīju kursa projektu “Mašīnu elementos”.”
“Muldi,” nosmīn blakus sēdētājs un pieraksta kārtējo profesora diktēto Dekarta citātu – “…visas tās domas, kas mums ir nomodā, mums var būt arī tad, kad mēs esam aizmiguši, kaut gan tādā gadījumā neviena no tām nav patiesa, es nolēmu pieņemt, ka visam, kas man kādreiz ienācis prātā, nepiemīt vairāk patiesīguma kā manu sapņu tēliem…”. Arī es to mēģinu pierakstīt, bet galva vēl ir gaužām smaga, domas nevedas, tāpēc nolieku pildspalvu un, atbalstījis galvu uz abām rokām, skatos aprakstītajās rūtiņu lapās, kuras atrodas priekšā uz sola.
Profesora rāmais stāstījums nespēj mani aizraut, tāpēc jūtu, ka atkal virsū mācās miegs – ar milzīgu piepūli turu vaļā acu plakstus, kuri šķiet kļuvuši tik smagi, ka tos nebūtu pa spēkam pacelt pat Goliātam. Skatoties blakus sēdētāja grāmatā, kuru viņš pavirši šķirsta, manās acīs visi burti dubultojas, tāpēc ar kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu cenšos izberzēt no tām miegu un savirzīt priekšmetus atpakaļ vienā veselā. Noņēmis pirkstus no acīm un tās atvēris, redzu, ka sēžu vilcienā, kurš ātri traucas pa dzelzsceļa sliedēm. Esmu atspiedies pret sola atzveltni, turu rokās mobilo telefonu un skatos garām skrejošajā ainavā. Ir pienācis rudens.
Koki nemanāmi ietērpušies sarkanīgi dzeltenās drānās, pļavas apsegušās ar pretīgi pelēcīgām segām. Nesen atpakaļ tika pabeigta labības kulšana. Tagad durstīgos labības sarus traktora vilktais arkls apgriež otrādi, paslēpdams tos pārējo acīm. Uzartā zeme patīkami atsauc atmiņā izbijušas dienas – gribas lēkt laukā no vilciena un skriet pie uzartā tīruma, lai pa to skraidītu un skaļi kā jukušais aurotu; lai ņemtu rokās zemes kukuržņus, tos drupinātu un ēstu kā graudainu rupjmaizi. Šogad ir ābolu gads – tie paukšķēdami krīt no ābeļu zariem un veltīgi vārtās dubļainajās peļķēs, kur nejauši garāmgājēji tos pasper tālāk – lai nemaisās pa kājām. Auksts vējš klaiņo pa ielām, likdams savilkt ciešāk mēteli un no rīta uzvilkt lieku džemperi.
Pēkšņi iezvanās mobilais telefons. Pirmajā mirklī salecos, bet tikpat ātri attopos un lieku to pie auss. Zvana mamma. Saku:
“Jā, jā! Es jau braucu. Pēc kādas stundas būšu klāt.”
“Kur tu tagad esi?”
“Ai, nezinu, kas šī par vietu. Tūlīt būšu klāt. Netērēšu naudu – kad atbraukšu, tad izstāstīšu,” nosaku un izslēdzu telefonu.
“Jā! Kur es esmu? Tik tiešām, māmiņ, kur es esmu?” domāju, jo pēkšņi atskārstu, ka nesaprotu, kur atrodos – šī ainava, kas strauji steidzas gar vilciena logu, man ir sveša. “Es taču šeit nekad neesmu bijis! Un kas tā par jocīgo māju tur paskrēja garām? Vai tas nebija Pizas tornis? Neiespējami…”
Lecu augšā no sēdvietas un, pieskrējis pie tuvākā pasažiera, saķeru to aiz žaketes atlokiem un, stipri purinot, kliedzu:
“Kur mēs esam? Vai šis ir kārtējais sapnis?”
Mazais vīrelis – pliku pakausi un kuplām ūsām, visgudri smīnēdams, tik nosaka:
“Priekš kam tev tas jāzin?”
Pagrūžu viņu pret sola atzveltni un skrienu uz vilciena nākošo vagonu. Atverot tā durvis, nokļūstu dzīvoklī, kurā tikko kā sēdēju gaišmatainai sievietei uz ceļiem. Viņa ir iegājusi istabā, kurā spīd sarkanā gaisma, un sakņupusi sēž dīvāna stūrī. Viņa raud. Ieraudzījusi mani, noslauka asaras un pārsteigta brīnās. Nokrītu viņas priekšā ceļos, saņemu mazās rociņas un, karsti tās skūpstīdams, prasu:
“Vai šis arī ir sapnis?”
“Es nezinu,” viņa šņukst. “Kas vispār ir tas, kas atšķir sapni no īstenības? Es nezinu… Es gribētu, lai būtu…”
Nenoklausījies gaišmates teiktos vārdus, strauji pielecu kājās un skrienu prom no šī dzīvokļa, bet, atvēris ārdurvis, paklūpu aiz sliekšņa un jūtu, ka krītu melnā tukšumā. Pēc mirkļa atsitos pret kaut ko mīkstu un smirdīgu – esmu iekritis atkritumu tvertnē.
“Nē! Tikai ne šeit!” skaļi kliedzu un rāpjos ārā no drazām. Notīrījis drēbes, skrienu prom. Nonācis līdz pirmajai mājai, eju tajā iekšā un nonāku plašā auditorijā, kurā profesors vēl joprojām stāsta par Dekartu. Redzot daudzo studentu neizpratnē izvalbītās acis, saminstinos, atvainojos un lūdzu profesoram vēlreiz paskaidrot, ko dižais racionālists bija teicis par sapņiem.
“Ha, ha!” skaļi smejas sirmais vīrs. “Vai jūs dzirdējāt? Dekarts esot runājis par sapņiem… Tā bija izziņa, par kuru viņš runāja.”
“Izziņa, izziņa,” burkšķu pie sevis. “Bet kā tad paliek ar sapņiem? Šis arī ir tikai sapnis?”
“Nevajag tik ļoti dzert, tad arī saprāts atgriezīsies,” nokliedz bijušais sola biedrs un, paķēris grāmatu, mēģina man ar to iemest. Kliedzēja iedrošināti, arī pārējie studenti lidina manā virzienā pierakstu klades, cepures un somas, tāpēc, aizsedzis galvu ar abām rokām, izskrienu no auditorijas, lai meklētu patvērumu nākošajās durvīs, uz kurām uzzīmēts trijstūrītis, kura virsotne vērsta uz augšu. Atvēris durvis, atkal nokļūstu vilciena vagonā. Nu skrienu uz vagona otru galu, kur resns kontrolieris pārbauda pasažieru biļetes. Gribu tikt viņam garām, bet viņš saķer mani aiz rokas un nelaiž vaļā:
“Ei, ei, jaunais cilvēk! Kur jūsu biļetīte?”
“Tūlīt atradīšu,” saku un haotiski meklēju pa kabatām vilciena biļeti. “Jūs man nevarētu pateikt, vai es vēl guļu, vai esmu jau pamodies?”
“Ko?” izbrīnījies prasa kontrolieris. “Biļetīti, lūdzu.”
“Ziniet, es nespēju atšķirt, kurš ir sapnis, bet kura īstenība? Jūs to neziniet?” jautāju un, atradis biļeti, sniedzu to resnajam vīram. Viņš apskata datumu, iespiež biļetē divus caurumiņus un, atdevis man biļeti, nosaka:
“Kāda tam nozīme?”
Es veru vaļā otras vagona durvis un nonāku jau citā dzīvoklī. Resna sieviete darbojas pa virtuvi, likdama uz galda taukainus šķīvjus.
“Kaut ko ieēdīsi?” viņa prasa. Bezspēkā atkrītu uz taburetes un skatos viņas melnajos un nemazgātajos matos.
“Vai šis ir sapnis?” prasu viņai.
“Tu ko? Atkal piedzēries? Tā tevi tiešām vienreiz izmetīs no darba.” viņa aizdomīgi paskatās uz mani.
“Tu pati esi piedzērusies! Vai tu arī nezini, kā var nošķirt sapni no īstenības? Vai tu nevari pateikt, kurš man ir sapnis, bet kura ir īstenība? Es vairs neko nesaprotu? Kas ir kas? Kur es esmu? Palīdzi man saprast… Palīdzi atšķirt… Viss ir tik līdzīgs, tik vienāds, ka nav iespējams atrast atšķirību…”
“Nemurgo un ej izgulēties!” nosaka resnā sieviete, pūzdama no katliņa, kurš atrodas uz gāzes plīts, kausā iesmeltu, karstu zupu.
“Jā, jā! Laikam jau!” domīgi novelku un eju uz istabu, kur nenoģērbies gribu iekrist plašajā laulības gultā, bet tās vairs nav. Grīdā spokojas liela un tumša eja. Gāžos tajā iekšā, domādams:
“Pagulēšu bišķiņ un, kad nākošo reizi atmodīšos, tad redzēšu, ko darīt! Tad redzēšu, kura ir īstenība, bet kurš sapnis…”
06.10.2001. Jelgavā
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
