close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Es pamodos tieši tai brīdī, kad pār manu galvu krita giljotīnas nazis. Kādu mirkli šķita – tas ir noticis. Pakustināju rokas, tad kājas. Pamazām atgriezās realitātes sajūta. Tas bija tikai sapnis...

Atvēru acis un istabas stūrī ieraudzīju savu vairākus mēnešu rūpīgi meistaroto brīnumu. Sirdi apņēma patīkams siltums. Labsajūtā izstaipīju notirpušos locekļus un cēlos no gultas. Pēdējā laikā sāp kauli - vecums. Neesmu vairs tāds kā jaunībā, kad varēju izlēkt no gultas vingri un tūlīt mesties dienas darbos. Tagad viss jādara pamazītēm un ar apdomu. Bet man nav kur steigties.

Duša, bārdas skuveklis, ikrīta kafijas krūze, sviestmaizes, glītas salvetes un neaizmirstulītes miniatūrā vāzītē. Ar baudu dzeru saldo kafiju, pa gabaliņam piekožot rūpīgi gatavotās siera maizītes. Sieram uz tām ir precīzi jāatbilst maizes šķēles formai. Atgrieztos siera stūrīšus saberu atkritumu spainī. Es mīlu visu skaisto, man patīk precizitāte, glītas formas, esmu konservatīvs un stingri turos pie saviem ieradumiem. Sieva mani nekad nesaprata. Viņa pat nespēja ieliet kafiju nenošļakstot visu blakus. Vienkārši pārliecās galdam un gāza kafiju krūzē kā spainī. Maizi, desu vai sieru grieza ar neasu nazi biezās šķēlēs un krāva uz maizes kā kuro reizi gadās. Nekāda estētiska baudījuma.

Pēc brokastīm pastaiga. Man nav suņa, ar ko iet staigāt, bet tas arī nav vajadzīgs. Suns smird, piebradā māju ar netīrām ķepām un ceļ nevajadzīgu troksni. Es mīlu klusumu un mieru. Sievai vienmēr patika skaļi ieslēgt radio no rītiem un klausīties ziņas. Priekš kam viņai to? Saklausījās muļķības un visu dienu klukstēja kā vista. Partijas, vēlēšanas, pilsoņa pienākums.....Viņas vienīgais pienākums bija būt iejūtīgai un mīļai sievai, kas māk skaisti pagatavot ēst, turēt māju tīru un klusēt, kad nav ko teikt, bet arī to viņa nespēja. Istabas stūros vienmēr vēlās kumšķos savērpušies putekļi, virtuves galds neglīti pārklāts ar krāsu zaudējušu vaskadrānu, kas stūros locījās uz augšu, vāzēs dienām nemainītais puķu ūdens izplatīja nepatīkamu smaku. Runāšanu viņa uzskatīja par savas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Man esot depresija un vajagot sabiedrību.... Mūsu laulības dzīves sākumā es mēdzu viņai izstāstīt par savu sapni, bet ar laiku atmetu šo ieradumu. Viņa raudzījās manī lielām, izbiedētām govs acīm un teica, ka laikam esot pārstrādājies...man vajagot pie ārsta aiziet. Tas izrakstīšot zāles un nekādi sapņi vairs nerādīšoties. Viņa gribēja atņemt man manu sapni.... Es, katru vakaru gulēt ejot, koncentrēju visas savas domas, lai tas atkal atnāktu. Kad sapni neredzēju, jutos tik slikti it kā man būtu atņemts kas tuvs un sirdij dārgs.

Tagad gandrīz katru nakti redzu savu sapni. Milzīga giljotīna ar augsti paceltu nazi, kā aizvēsturisks briesmonis atplestu rīkli, stāv man pretim un aicinoši mirgo saules staros. Es nespēju atturēties no kārdinājuma pieskarties vēsajam, ārēji vienaldzīgajam asmenim, vienlaicīgi izjūtot patīkamas baiļu trīsas, ka kuru katru mirkli tas var krist. Mani pārņem saldkaisls baudas vilnis. Stāvu zem milzīgā naža gaidot, kad tas nāks lejup. Tikai nekad nav nācies šo sapni izjust līdz galam.....nekad....un pie visa vainīga viņa. Šķiet tūlīt tūlīt tas notiks....tad atskan viņas izbiedēti piesmakusī balss blakus un izrauj mani no sapņa kairinoši draudīgās saldmes.

Kādu rītu sapratu, ka tā vairs ilgāk turpināties nevar. Man TAS ir jāizdara! Es neesmu traks kā saka sieva. Manī nav slepkavīgu tieksmju, bet viņai ir jāpzūd no šejienes. Vienkārši nelaidu viņu vairāk dzīvoklī. Saliku sievas mantas lielajā ceļojuma somā un izliku to aiz durvīm. Nomainīju dzīvokļa atslēgu. Viņa nāca vēl vairākas nedēļas. Draudēja ar policiju un dakteriem. Lai tas neizjauktu manas ieceres piepildīšanos, paskaidroju, ka man nepieciešams kādu laiku pabūt vienatnē un tik skaidrībā ar sevi. Liekas tas viņu daļēji nomierināja. Pa laikam vēl zvanīja, bet nu jau reti. Varbūt ir iepazinusies ar citu vīrieti. Viņai vajag īstu tēviņu – rupju un neaptēstu kāda ir pati. Tādu, kas galdu slauka ar netīru un smirdīgu trauku lupatu, kas vakaros un no rītiem izdrāž viņas miesaskāres pārņemto ķermeni karsti elsojot ausī, tādu, kurš nav ar tik augsti estētiskām prasībām pret apkārtni un cilvēkiem kā es. Ceru, ka būs tādu atradusi. Esmu maigs pēc dabas un līdzjūtīgs. Neciešu nekādus skandālus vai balss pacelšanu uz otru. Nespētu pat skudrai ar kāju uzmīt, kur nu vēl sievai pāri nodarīt aizrādot vai vēl briesmīgāk – fiziski iespaidojot. Un ko gan var prasīt no mazizglītotas un padumjas sievietes, kura, prāta aprobežotības dēļ, neredz lietu patieso būtību... kurai ir sveši tādi vārdi kā - ideāli, sapņi, principi?

Ārā ir skaists laiks, man vienmēr ir paticis staigāt, bet tikai ne šodien. Šodien to daru tāpēc, ka visam ir jānotiek pēc plāna. Mani tā vien velk steigties atpakaļ uz mājām. Apspiežu savu vēlmi un turpinu pastaigu pa ziedošu ceriņu pilno ielu. Mans ierastais maršruts nekad nemainās un arī šodien baudīšu dabu kā parasti. Ievelku krūtīs smeldzīgi saldeno rīta gaisu. Man nav kur steigties. Viss taču ir saplānots.

Beidzot esmu mājās! Nomazgāju rokas ar ziepēm. Man patīk maigi un neuzbāzīgi aromāti. Vienmēr lietoju vienas un tās pašas ziepes, šampūnus, odekolonus. Kārtībai ir jābūt, smaržas nedrīkst būt pārāk asas un savstarpēji kontrastējošas, lai neatņemtu ķermenim tā dabisko aromātu.

Ar maigu rokas kustību noglāstu savu lolojumu. Asmens spīd un laistās rīta saules staros. Es pārbaudīju – ass pietiekoši. Man nebija īstas sajēgas, kā tādu lietu jātaisa, tāpēc meistaroju uz intuīciju. Nevarēju dabūt pietiekami smagu cirtni un pieliku pamatīgu svara bumbu. Zinu, ka asinis tādos gadījumos mēdz būt daudz. Jau iepriekš sagatavoju veļas baļļiņu apakšā. Mani ir pārņēmis satraukums kā pirms eksāmena. Baiļu nav, tikai saldas gaidu tirpas skrien pa augumu. Beidzot mans sapnis no ilūzijas pārvērtīsies realitātē. Jūtos kā tēvs, kura bērns nupat nupat taps laists sabiedrībā augstas žūrijas priekšā. Laikam jau tādas sajūtas ir katram, kas kaut ko radījis paša rokām un stāv tik tuvu sava mūža sapņa piepildījumam.

Nav viegli visu pašam...atsaite, kas satur nazi, ir nedaudz par augstu. Taču man izdodas to atraisīt......tagad skaidri zinu, ka nosapņošu savu sapni līdz galam......nekas un neviens mani vairs nevar iztraucēt....saule no loga spīd tieši uz mirdzoši gludo asmeni un spogulī redzu kritiena sākumu.........beidzot tas brīdis ir klāt.........

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form