Viņš izgāja no restorāna un devās mājup. Šis maršruts bija iets simtiem reižu, tīri automātiski, smadzenēs pavīdēja doma, ka uz stūra atvēries jauns diennakts veikals. Tagad ikdienas ceļš pēc alkohola būs vēl īsāks. “Tas priecē,” viņš nodomāja. “bet tomēr jāatmet tā dzeršana, tomēr divas nedēļas ilgušais plosts atstāj pamatīgu iespaidu uz veselību un maku. Bet šodien būs pēdējā reize... Tā kā tam jau vairs nav nozīmes.” Salīcis tēls ieslīdēja veikalā, apstājās pie alkohola letes, nopētīja pārdevēju un teica: ”Anete, man lūdzu Tulamoru, 0.7 kā parasti.” Mjā, patīkams pārsteigums, ka jaunā veikalā strādā veca paziņa.
“Ilmār, varbūt pietiks? Man sirds sāp, uz tevi skatoties,” klusiņām mēģināja iebilst pārdevēja. “Tā ir mana pēdēja pudele, es apsolu, neuztraucies mīļā.” “Ilmār, nu bet tiešām, tev tas jāizbeidz, vai tad tev nav priekš kā dzīvot, ka tev tā acis jāaizlej katru dienu?” “Nē, nav.” “Nu bet taču atrodi kādu kas tevi mīlēs, gan jau kāda meiča ar tevi būs laimīga. Katrā ziņā es viņu apskaudīšu, ka viņa tādu čali nocopēja.” “He, mīļum, nu tad ņem mani, esmu brīvs un dabonams.”
“Ilmār, tu vari kaut reizi būt nopietns, vismaz uz piecām minūtēm?” “Es esmu nopietns, nāvīgi nopietns, Anetiņ. Bet nu labi, aizmirsti. Kam es tev vajadzīgs?” “Ilmār, nu beidz...” “Es jau vēl pat nesāku.” Ilmārs paņēma savu pudeli, norēķinājās ar pārdevēju un izgāja pa veikala durvīm. “Ak, ka man ir apriebušās šīs sērkociņu kastītes. Kā pieminekļi mūžīgi tālajam komunismam. Pelēkie obeliski.” Pierastais kāpums uz otro stāvu, tipveida divistabu dzīvoklīti. Trepju telpā atkal mētājas izlietotas šļirces, viņš tās paspēra ar kāju, pagrabināja kabatā atslēgas. Te nu viņš bija – mājas. Ar mehāniskām kustībām viņš atpogāja mēteli, novilka kurpes, ieslēdza istabā gaismu, paņēma no sekcijas glāzi un piepildīja to ar svaigi iegādāto dziru. Ilmārs novērtēja dzintara krāsas šķidrumu glāzē. “Nē Ilmār, pietiks, šodien tev jājūt viss,” viņš nodomāja pie sevis un nolika glāzi ar neskarto šķidrumu uz galda.
Pulkstenis jau pus desmit, jā, gandrīz jau laiks. Viņš atkal aizšņorēja kurpes, izgāja kāpņu telpā, piespieda lifta pogu, atskanēja dūkoņa, atvērās lifta durvis. Uz augšu, līdz galam. Vēl pāris soļi pa trepēm, aizrestotas durvis uz bēniņiem. “Labi, ka es visu pārbaudīju,” pie sevis nosmīnēja Ilmārs. Viņš bija tālredzīgi aizņemies no sētnieces atslēgu, aizbildinoties ar to ka jānomaina HUB. Durvis ar vieglu čīkstēšanu atvērās. Atkal trepes un beidzot gaiss. Pretīgais rudenīgais laiks, vajadzēja tomēr paņemt mēteli, bet vai nav vienalga. Kaut kur lejā kompānija apdzērušos jauniešu skaļi klaigāja, pat šis laiks viņus nespēja aizdzīt no ielām.
“Nē, vēl par agru, es negribu lai to redz,” nodomāja Ilmārs. Viņš apsēdās uz jumta malas, dīvaini, bailes no augstuma bija kaut kur pazudušas. Atkal sāka uzmākties domas. Domāt tomēr reizēm ir kaitīgi, Ilmāra gadījumā tā bija gandrīz vienmēr. Viņš pārdomāja savu dzīvi. Jā, tikai 20 gadus jauns, varētu teikt, ka zaļknābis. Ar izcilību pabeidza vidusskolu, visu cienīts, bet neviena nesaprasts, pat viņa vecāki viņu nesaprata, bet varbūt tā likās tikai jaunības maksimālismā. Ak, kādas cerības uz viņu tika liktas. It kā jau bija viss – nauda, sievietes, perspektīva profesija... Kas vēl jaunam cilvēkam viņa gados vajadzīgs? Tāds sīkums – sirdsmiers. Vienīgā lieta, kas nebija. Mieru, klusumu, laimi un mīlestību, tikai to viņam vajadzēja, vai tad tas bija par daudz prasīts? “Šīs četras lietas man zāļu skapītī stāv...” viņš ironiski piezīmēja pats sev, “Ak Dievs, kā man besī Spanovskis!”
Nemanot bija pagājušas četras stundas. Arī kompānija lejā acīmredzot bija atradusi siltāku vietu, kur patērēt alkoholu. Ēna piecēlās un paskatījās lejup, tik vilinoši... Jā, aiziet... Tagad... Viņš ietinās improvizētā līķautā, kura vietā bija paņemts palags. Solis... Tikai viens solis... Un nebūtība... Tāpat kā toreiz, kad nomira viņa, tajā dienā, kad nomira jūra...
Nedaudz pirms saullēkta sētniece atrada viņa līķi, asinis spiedās cauri palagam, sarkans uz balta.
Viņš gulēja uz mitrā asfalta, smidzināja sīks lietutiņš, viņa smadzenes beidzot bija brīvas no visām rūpēm – tās bija izklātas pa ietvi. Kaut kur bija dzirdami vaidi, čuksti, bet viņam jau tas bija vienaldzīgi – viņš bija radis mieru... Mūžīgu mieru.