Nu mēs esam divi vien.. Bet man sāp, sāp ļaunums, tizlums, mana nemāka dzīvot... Man sāp tukšums dvēselē, kas nedomā pazust, bet augt.. es cīnos, bet jūtu, ka lēnām mirstu.. Jūtu viņa dunci pieskaramies manai labajai augšējai ribai, bet es vēl cīnos.. Varbūt kāds cits sausserdis atnāks palīgā... Heh..cerība – muļķa mierinājums. Tas nozīmē, ka ...nē es nezinu, kas esmu..varbūt kāda cilvēka neuzdrīkstēts sapnis, varbūt Dieva (ja tāds vispār ir...) kreisā roka, varbūt kāda izmisusi dvēsele, kas sevi neapzinās, varbūt tas pats muļķis ar savu pēdējo cerību...
Ziniet, esmu es viena..piedzimu viena, dzīvoju viena..savā sulā vāros, heh ja kāds kādu kartupeli vien piemestu.. Joprojām nesaprotu savu nākšanu šajā sasodītajā pasaulē, kāpēc neviens man neļāva izvēlēties? Es esmu pārāk vāja lai mācētu dzīvot starp šīm cilvēku kājām...es nespēju integrēties viņu aksiomās..
Velkas man izmisums kā ēna līdzi, kad ir saulainas dienas, es sauļojos jūras krastā, ēna noslīkst uz brīdi smiltīs, es guļu tai virsū, man ir labi, bet vakara stundas prot taisīt mākslīgo elpināšanu, tās atdzīvina manu ēnu.. miers ir zudis...un es mirstu tālāk. Ziniet kādreiz man bija 9 litri asiņu, bet tagad ir 4,50001.. Vai kāds nevēlas man aizdot mazliet asiņu?
Es ieeju tunelī: Vai jūs lūdzu neiedotu man b grupas asinis?
“Vācies!”, atskan balss.
Es lūdzu tālāk..
“Atvainojiet madam, man ir cita grupa..”
Nāk bariņš zēnu, “vai jūs man neiedotu mazliet asiņu?”,es jautāju.
Es tieku pagrūstīta no visām pusēm, dzirdu nicinošus vārdus, mani nogrūž zemē, iespēra pa kreiso augšējo ribu, tajā reiz man iedūra tukšums.. Visi ir vareni, diži, bet par savu dvēseli neviens nezin ne nieka.. Izsmiekls esam sev, Slavenajam Režisoram, kas šo izrādi vada. Heh.. tālāko scenāriju zina tikai viņš.. Mēs varam tikai improvizēt, visi tomēr izvēlas pakļauties viņam, Režisoram.. Jūs baidāties.. Es nē..un viņš mani soda..
Es ielienu atpakaļ savā vāzē, tā tomēr ir vienīgā vieta, kur es varu paslēpties, tā ir caurspīdīga, bet bieza.. Tā ir mana H2O pilīte, kuru pa mazumiņam lietoju..
Paiet laiks, es nepaspēju uz ilgu tramvaju, beidzās pēdējais kinoseanss, bezsakarīgas filmas – Manas Dzīves beigas.. Es pat nepaspēju notēlot pār vaigu ritošu asaru varbūt nemaz nespēju..
Mans vienīgais draugs – vāze - tiek atņemts, mani paņem ar diviem pirkstiem, es turos pie tiem, tie mani atgrūž... Es izkrītu.. Mana ēna sajaucas ar citām.. Re, kur izlietots prezervatīvs, siļķes galva, skat, sapujis tomāts..!!!