Šajā tautā valdīja tāds civilizācijas zinību neskarts ticējums, ka ikkatrs, kurš ierauga krītošu zvaigzni (neļaunojieties par šo nezinātniskumu – tautai taču nebija gandrīz nekādu zināšanu) var atrast podu, pilnu ar gliemežvākiem (jo, proti, gliemežvāki šai dīvainajai tautai bija naudas vietā). Ir tikai jāatrod zvaigznes nokrišanas vieta. Un naivie cilvēki tam ticēja.
Reiz šajā tautā piedzima kāds tautietis vārdā Filozofs. Kādā tumšā jo tumšā naktī, kad uz melnā debesu audekla jau bija iededzinātas daudzas jo daudzas zvaigznes, Filozofs lēnām staigāja pa mežu. Sēņodams. Galva pamazām sāka nogurt, visu laiku veroties lejā uz sēnēm, tālab Filozofs pacēla galvu. Un tur viņš ieraudzīja skatu, ko neaizmirsa visā savas dzīves laikā – kāda nedabiski spoži mirdzoša zvaigzne diezgan strauji šķērsoja tumšo debess jumu.
Filozofs klusēdams pavadīja to ar savu skatienu. Viņa atmiņā atplaiksnījās sen dzirdētais nostāsts par gliemežvāku podu, kas gaida zvaigznes atradēju. Filozofs bija gatavs uzreiz doties meklēt kritušo zvaigzni, un viņš arī uzreiz devās ceļā. Viņam neko nevajadzēja sakrāmēt, neko nevajadzēja sagatavot, jo viņš, tāpat kā visi viņa tautieši, bija brīvs no tās grabažu kaudzes, kas neizbēgami apaug ap katru civilizētu cilvēku.
Filozofs, atcerēdamies, ko viņa māte bija mācījusi, atrada debesīs zvaigzni, ko viņa tauta dēvēja par Mūžīgā Skaistuma un Patstāvības Zvaigzni, bet, ko mēs, civilizētie cilvēki, sauktu par Polārzvaigzni. Pagriezies pa labi no tās, Filozofs uzsāka savu trāgisma pārpilno ceļojumu pretī savai cerībai, ceļojumu, kas aprausies, nenesdams nevienam neko labu. Ak, varonīgo notikumu un varnoīgo cilvēku apdzejotāji, kur gan jūs bijāt šajā brīdī, kad dižākais no tiem, ko saucam par cilvēkiem uzsāka savu ceļojumu pretī nezināmajam, pretī labākai nākotnei, kas kā netverams jāņtārpiņš zaigoja tik tālu, un reizē tik tuvu?
Tā nu Filozofs soļoja pretī uzlecošajai saulei. Saule pamazām viņu sildīja, solot dot visu to, ko viņš netika saņēmis savā tautā – siltumu, mīlestību, drošību un mieru, jo viņa tautai galvenais bija izdzīvot un neatlika laika tādām muļķībām. Viņš lika savu labo kāju priekšā savai kreisajai kājai, un kreiso priekšā labajai tik daudz reižu ka pēdas pamazām sāka uztūkt un nežēlīgi sāpēt. Bet Filozofs nežēlojās. Izskatījās tā, it kā viņš nemaz to nebūtu pamanījis. Viņa domas sildīja cerība, viņa kājas skubināja cerība. Tā viņš soļoja, sekodams kritušajai zvaigznei, sekodams uzlecošajai saulei, sekodams savām cerībām.
Mežs bija gana rets, un Filozofs bez pūlēm varēja skatīties saulē un soļot. Soļojot viņš klusītēm dziedāja kādu pašsacerētu dziesmu, kurā jautās saules siltums, saules maigums, bet pāri visam dziesmā bija cerība. Filozofs šo dziesmu dziedāja tik klusām, ka neviens, izņemot viņu nevarēja to saklausīt. Un tā arī bija labi, jo izsalkušie zvēri vienmēr bija modri.
Saule bija jau pamazām uzgājusi līdz debesjuma vidum un kveldēja soļojošo Filozofu, tomēr viņš apņēmīgi soļoja uz priekšu – pretī zvaigznei. Beidzot mežs bija beidzies un sākās pļava – gluži kā ticējumā, kur bija teikts, ka sekojot kritušajai zvaigznei ceļotājs no meža iznāks pļavā. Filozofs piemiedza acis un raudzījās uz priekšu, cerēdams ieraudzīt pļavas galu. Tomēr rādījās, ka pļavai nebija ne gala ne malas. Filozofs pielika soli, cerēdams atrast podu līdz naktij. Viņu savā varā bija sagrābis alkatības dēmons. Filozofa vienīgā vēlēšanās tagad bija sagrābt gliemežvāku podu savās rokās. Šī vēlme pildīja viņa galvu un skubināja viņu doties tālāk, tālāk pretī kritušajai zvaigznei, uz turieni, no kurienes savu ceļojumu apkārt debesjumam sāk saule.
Bija jau sācis krēslot, kad Filozofs ieraudzīja vieglu atblāzmu tālu sev priekšā. Viņš nezināja, kas tas ir, bet tas viņā viesa cerību, ka pods ir tuvu. Nepagāja ilgs laiks, kad Filozofs saprata – tā ir uguns! Laikam viņš bija pienācis pārāk tuvu tai vietai, kur saule uzsāk savu ceļojumu. Kā vēstīja viena no viņa tautas leģendām, apkārt tai vietai vienmēr bija ugunīgs vainags. Vismaz šī leģenda bija patiesa!
Filozofs sāka rīkoties. lai arī viņš labi atcerējās, ka leģenda mācīja, ka no saules uguns mirs ikviens mirstīgais, kas tai pienāks tuvumā, tomēr viņš arī atcerējās to, kas viņam bija mācīts par uguni. No tās bija iespējams izvairīties – ja zināja kā – un Filozofs to zināja. Vispirms viņš notīrīja zāli vairāku pēdu rādiusā sev apkārt. Un notīrītā apļa centrā stāvēja viņš, Filozofs. Filozfs zināja, ka ugunij nonākot tik tālu, pietrūks ko dedzināt un tā ar joni aizšausies viņam apkārt un garām.
Tā arī notika – uguns, aprīdama visu, ko vien varēja aprīt, strauji devās uz priekšu – līdz Filozofa izveidotajam aplim. Te tā uz īsu brītiņu apmulsa, bet tad apgāja izrautās zāles apli un, šņākdama un krākdama, devās uz otru pusi – uz mežu. Filozofs nogaidīja, kad uguns viņam priekšā apklusīs, un devās tālāk – tālāk pretī savam sapnim.
Iedams Filozofs domāja. Viņš domāja par to, vai patiešām tieši viņš būs tas, kurš pirmais no cilvēkiem ieraudzīs kā saule uzlec. Un to domājot viņa sirds no prieka sāka pukstēt straujāk. Bet viņa domas spēji pārtrauca pērkona grāviens. Filozofs ātri pameta skatienu uz nu jau naksnīgajām debesīm. Mākoņu tur nebija – vismaz Filozofs nespēja tos tur saskatīt. No kurienes tad pērkons? Tajā brīdī no Filozofa labās puses viņam virsū uzskrēja kāds vīrs.
Filozofs piecēlās pirmais un klusēdams vēroja dīvaino cilvēku, kas tik pēkšņi bija atskrējis un nogāzis viņu no kājām. Neizskatījās, ka vīrs būtu no viņa tautas – bet leģenda taču mācīja, ka Filozofa tauta ir vienīgā, kur ir sastopami cilvēki. Vai patiesi leģenda būs izrādījusies nepatiesa? Filozofs papurināja galvu, lai aizgaiņātu šīs ķecerīgās domas un aplūkoja vēlreiz vīrieti, kas joprojām gulēja zemē. Šim vīram mugurā bija apģērba gabals no kāda auduma, ko Filozofs nekad nebija redzējis. Arī kājas viņam aizsedza tāda paša auduma gabals. Un šis vīrs kaut ko izkliedza Filozofam nesaprotamā valodā. Filozofs viņā pavērās ar neko neizprotošu skatienu, bet tad pie viņiem pieskrēja kāds desmits līdzīgi tērptu vīru. Un viņiem visiem rokās bija kaut kas, kas atgādināja koka gabalu, tkai tas bija vienlaidus krāsā un ļauni mirdzēja.
Viens no atskrējušajiem vīriem pavērsa šo “kaut ko” pret vīru, kas bija uzskrējis Filozofam virsū. Un tad atskanēja pērkona grāviens, nozibsnīja zibens un viss Filozofam priekšā izzuda. Eksistēja tikai gaisma un troksnis, kas vairākkārtīgi atbalsojās viņa smadzenēs. Un Filozofs nokrita gar zemi.
Viņš sajuta, ka kāds cērt viņam pliķus pa seju. Viņš atvēra acis. Viņš ieraudzīja sev visapkārt trulas sejas. Viņš grīļodamies pieslējās kājās. Viņš paskatījās visapkārt. Viņš ieraudzīja vīru, kas bija viņam uzskrējis virsū. Viņš redzēja, ka tas joprojām guļ zemē. Viņš redzēja asinis sārtojamies tam uz krūtīm. Viņš saprata, ka šis cilvēks ir miris…
Lai arī Filozofs saprata, ka pārējie vīri ar koka gabalam līdzīgo priekšmetu, kuram laikam piemita zibens un pērkona spēks, ir nogalinājuši zemē guļošo cilvēku, viņš tomēr nekrita ceļos un nesāka tos pielūgt kā dievus. Viņš nokrita ceļos un sāka tos lādēt. Filozofs izkliedza savu sāpi par par nogalināto vīru: “Vai jūs maz apzināties, ko esat izdarījuši? Viņš taču arī bija cilvēks, tāpat kā jūs! Ko viņš bija jums ļaunu izdarījis? Viņš taču visu laiku bēga no jums! Jūs, esat neģēļi! Lai topat nolādēti jūs un jūsu pēcnācēji vēl septiņās paaudzēs!” Atskanēja pērkona grāviens un nozibsnīja zibens…
Viens no kareivjiem paspēra ar kāju tikko nošauto cilvēku. tas bija miris gulēja sakņupis zemē, tērpies kaut kādās skrandās, kas laikam bija no ādas. Tas gan bija viens dīvains cilvēks. Nokrita bez samaņas un, atguvies, sāka kaut ko kliegt nesaprotamā valodā. Laikam bija ienaidnieku spiegs. Un kareivs slaidi izspļāva treknu siekalu uz mirušo Filozofu. Viņš nospļāvās vēlreiz un devā sprojām. Karš turpinājās…
Starp citu, tas, ko Filozofs tonakt ieraudzīja debesīs, nemaz nebija krītoša zvaigzne. Tā bija izšauta signālraķete, kas vēstīja, ka kāds ir briesmās. Un tagad tika izšautas vēl dažas signālraķetes. Un vēl viens no Filozofa tautas devās gliemežvāku pilnā poda meklējumos. Un viņa sirdi pildīja cerība…
Šis stāsts nu ir galā, bet atcerieties lūk, ko: karš ir elle. Ja jūs neticat ellei, tad atcerieties, ka karš ir ļaunāks par jebko, ko cilvēks ir izgudrojis. Jūs droši vien jau esat to dzirdējuši iepriekš, bet jūs taču zināt, ka labāk ir simtreiz dzirdēt nekā vienreiz piedzīvot. MIERS.