"Vari mani uzrunāt uz tu, mēs būsim draugi." Viņa iesmējās. "Es zinu, ka tu šad tad nāc šeit, jo jūties viens un vēlies pastiprināt savu vientulību, bet tā tu pastiprini arī savas sajūtas un vēlmes." Tā? Kurš ko kam? Kas viņa ir?
"Tikai nesatraucies, tu mani nepazīsti," viņa apsēdās uz soliņa blakus kapam. Es nosviedu cigareti, nominu un apsēdos viņai pretī, kājas solam katrā pusē. Ja jau būsim draugi un viņa tik zinoša, tad te nav ko aizrauties ar baigo pieklājību. Tagad mēs sēdēsim viens otram pretim un runāsim un uzvedīsimies kā draugi. Hm, jā... runāsim..."Tu esi atnācis, lai gūtu mieru," viņa teica mierīgā, nosvērtā balsī, gandrīz kā psihologs. "Jā, es gribu vienaldzību, es gribu aizmirst visu, aizmirst cilvēkus un viņu vajadzības. Es gribu dzīvot un neko nejust," es viņai atbildēju viņas balss intonācijā. Viņa atkal pasmaidīja un tikai skatījās manī. Manī laikam vajadzētu mosties iekārei vai kam līdzīgam, bet tā nebija, bija kaut kā savādāk. Es jutu tādu kā pagurumu un vienaldzību. Gluži automātiski un bezkaunīgi manas acis slīdēja no viņas tumšajām acīm uz leju, uz lūpām, kaklu, matiem uz leju. Acumēra aprēķini pauda, ka viņas krūšu apkārtmēram nav ne vainas. Novērtējums pozitīvs, tikai šobrīd tas nekādas vēlmes nerosināja un pēc brīža es visus rādījumus biju jau aizmirsis. "Es tev varu sniegt šo mieru," viņa teica, tagad jau ar nopietnu sejas izteiksmi, "tu taču to vēlētos." "Es nezinu. Es tagad nemaz nezinu, ko īsti vēlos," man sametās tā kā neērti par savu nezināšanu, es novērsu skatienu un paraudzījos uz kapakmeni. Pirmajā brīdī es neticēju savām acīm! Uz kapakmens bija fotogrāfija, no tās uz mani raudzījās smaidošs tas pats sirmais vīrs, ar kuru es pirmīt biju runājis! Epitāfija vēstīja: "Džonatans tagad dzīvo šeit." Es paskatījos pretī sēdošajā sievietē. Viņa smaidīja. Es vairs nesapratu, kas notiek. Bet, sev par brīnumu, es tajā nemaz nevēlējos iedziļināties, uzdot kādus jautājumus. Mani aizvien vairāk pārņēma vienaldzība. Tumšmate mierīgi stāstīja: "Džonatans bija mans tēvs. Viņš bija puķu bērns un ļoti laimīgs cilvēks. Viņam bija draugi tādi paši kā viņš un dzīvi viņi uztvēra ļoti vienkārši." Tā, jauki. Hipijs. Zāle, saule, make love not war. Pieveram acis uz visām nejēdzībām, kas notiek, kamēr citi visu bīda mūsu vietā. Viss ir skaists, viss. Neko sliktu neredzam, negribam redzēt. Protams viegli. Un tai pat laikā tas negarantē pārmaiņas, par kurām šie sapņo. Man ir cita būtība - vēlme pārāk daudz iedziļināties un neparko nepievērt acis. Es nemāku citādi uztvert pasauli. Man nav vienalga, kas notiek un notiks. Šie saulainie, bezrūpīgie cilvēki mani atbaidīja, jo piešķīra tiesības kaut ko mainīt citiem, ne tik bezrūpīgiem, paši paliekot apdalīto lomā, dzīvodami ilūzijā, ka viņi ar savu dzīves uztveri ir tie, kas izmainīs pasauli. Es viņai stāstīju, par ko domāju. Viņa klausījās un labprāt sarunājās ar mani par lietām, kuras sarunās ar sievietēm, jo īpaši nejauši sastaptām, parasti neskar. Saruna ritēja rāmi, mierīgi it kā mēs runātu par sen zināmām, pašsaprotamām lietām. "Apšaubāmos darījumos iegūts kapitāls likvidē politiķu morāli, izceļ kaut kādam noteiktam cilvēku lokam peļņas, personīgas apmierinātības vai netīras naudas atmazgāšanas nolūkos par vajadzīgu atzīstamas nodarbes, lietas, noteiktus cilvēkus, pataisot tos par aktuāliem, tādējādi iestrādājot sabiedrībā labā un sliktā, derīgā un nederīgā, vajadzīgā un nevajadzīgā kritērijus," kādā brīdī es biju nonācis līdz "valim", uz kura, pēc manām domām, balstās pasaule. Sekojošā atbilde bija kā papildinājums: "Vai tu gribi atrast sakarības starp vārdiem politika, ētika un morāle? Par kādām vērtību sistēmām gan mēs varam runāt politiķu vidū, ja sabiedrībai pašai bieži vien tās ir svešas. Un politiķi nāk no sabiedrības tādi, kādus tā tos ir izaudzinājusi. Kas ir sabiedrības vērtību pamats - nauda, vairāk naudas, vēl vairāk naudas. Politiķis, kas, būdams ārsts, ņēma kukuļus, vai, būdams biznesmenis, izmantoja negodīgus līdzekļus sava biznesa attīstībai - parasta parādība. Es turpināju savu domu: "Pūlim nav nepieciešamības vērtēt un domāt, tam pasviež gatavu un no sākta gala labu, atzīstamu produktu. Viss strādā precīzi - noteikts laiks darbā, noteikts laiks ģimenei, izklaidēm, bet nekam netiek dots par daudz, lai nebūtu laika vērtēt pasviestās aktualitātes, tikai par tām uzzināt. Par vērtējumu parūpēsies šim nolūkam attiecīgi kalpojoši cilvēki. Un tā darbojas šī perfektā vadības mašīna." "Tu pats to nosauci par pūli. Un pūlis nemaz necentīsies analizēt un domāt. Pūļa cilvēka vienīgais mērķis neizlekt no pūļa, izvairīties no atbildības. Un, lai izkļūtu no pūļa…, patiesībā, tas ir kā apburtais loks, jo arī pie varas ir tie paši cilvēki, tas pats pūlis." Man šķita dīvaini, ka viņā nav emociju, taču jo vairāk mani pārsteidza tas, ka viņa ne brīdi nemēģināja mainīt sarunas tēmu, vismaz ne jūtami. Visu laiku, kamēr es runāju, viņa nenolaida acis, nevērsa skatienu kur citur, bet skatījās tieši manī. "Ierastā kārtība nostabilizējas. Kritika, opozīcija parasti nostājas pret šīm pašām lietām, kaut gan būtībā ir ar tām nedalāmi saaugusi un pieder tai pašai pasaules kārtībai. Kritika kritikas pēc un opozīcija opozīcijas pēc, jo kas gan būtu demokrātija un brīvība bez opozīcijas? Un gala beigās arī to var nopirkt." "Rutīna. Pieradums. Cilvēku dzīves kā pēc scenārija. Kādam tas ir izdevīgi, kādam vienalga, kādam nav spēka, lai lauztu. Beigu galā pasauli neinteresē nostājas, principi un taisnība." Viņas sejā pavīdēja tāds kā smaids, bet, šķita, aiz tā slēpjas kaut kas auksts un tukšs, tomēr mani tas uzjautrināja. Visa šī situācija - saruna kapsētā ar nepazīstamu sievieti par kapitāla varu un ietekmi. Kā gan tas viss varēja tā notikt? Kādu brīdi atkal bija dzirdama tikai vēja šalkoņa, jūras šļaksti, putni, kaut kur ārpusē pilsētas troksnis. Tad viņa savā klusajā balsī un absolūtu rezignāciju paudošā tonī teica: "Es arī redzēju to pasauli, par kuru tu runā. Es tur biju, dzīvoju. Tagad es viņu tādu vairs neredzu. Es reiz vēlējos to pašu, ko tu tagad, un aizbēgu. Tu arī to vari kopā ar mani." Es paskatījos viņā un atcerējos viņas teikto: "Vari mani uzrunāt uz tu, mēs būsim draugi." Kā viņa to zināja? Kā viņa zina par mani? Ak jā, Džonatans. Bet viņš taču ir miris. "Viņš bieži iziet pastaigās?" Es jautāju viņai. "Nē. Tu ar savu būtību un rīcību to visu novedi tik tālu. Bet nejautā par viņu, viņš mūs vairāk netraucēs." "Mūs? Kā to jāsaprot?" "Tad jau sapratīsi.” To sakot, viņa paliecās uz manu pusi, tad abām rokām savijot matus, atmeta tos uz muguras. Es ievēroju uz kakla tādu kā tetovējumu. Tas bija kāds dīvains ornaments, kā seno ķeltu raksts. "Drīkst apskatīt tuvāk?" "Jā, apskati gan," viņa iesānis skatījās un sejā jau atkal bija smaids, tikai šoreiz tajā nebija nekā auksta. Arī man bija jāsmaida. Tādu zīmi nekad agrāk nebiju redzējis. Zem tā bija rakstīts "Druidess No return". Es gribēju jau atliekties un ko bilst, bet sajutu pakausī viņas plaukstu. Hm, apskāviens? Bet kas tas par dīvainu aromātu, es tādu nezinu. Tās nav smaržas, tas ir kaut kas ļoti dabisks un patīkams, bet ne gluži reibinošs. Mana roka jau automātiski bija apslīdējusi ap šīs Druidess No return vidukli. Protams, ka mani šis īpatnēji izskaistinātais kakls vilka sev klāt, viņas roka kā palīdzot viegli tuvināja manu galvu tam, es noskūpstīju zīmi. Viņa mani tā kā vilka sev klāt un es biju spiests pārvietot savu pārējo ķermeņa daļu pavisam tuvu viņai. Druidess nolaida roku, es pacēlu galvu un tagad mūsu starpā vairs nebija nekāda atstatuma, mēs varējām vērot viens otru pavisam tuvu. Man tomēr bija interesanti, kas tas par aromātu. "Asfodeles," viņa man čukstus teica. "Viņa mānās," es domāju, kaut gan nemaz nezināju, vai tām vispār ir vai nav kāda smarža. "Tātad tu esi no ēnu valstības," es teicu un biju uzjautrināts par viņas izdomu. "Jā un paņemšu tevi līdzi..." Šie mati... es ieelpoju un manu aizvērto plakstu telpā kaut kādi smadzeņu impulsu zibšņi izgaismoja mitras, ar jūras ūdeni piesūkušās smiltis. Vai viņa būtu izrakta jūrmalā? Te, kapsētā? "Nezinu, kur tu šādas smaržas esi dabūjusi, bet man šis viss pasākums liekas diezgan amizants." "Jūti kā reibst galva… prāts satumst…un uznāk drebuļi… Sen es neesmu to izjutusi - tieksmi, iekāri..." "Tu domā to šeit?" Mēs bijām viens otru apskāvuši un tagad skatījāmies viens otram acīs. Vēlme lika sevi manīt un tas vēl būtu maigi teikts. "Nē," viņa teica, "Nē, citur."
Kad mēs atstājām kapsētu, es ievēroju kraukli, kurš turējās no mums zināmā atstatumā un lieliem soļiem gāja mums pa priekšu kā mācītājs izvadīšanā. Mēs bijām apķēruši viens otru un man šķita, ka viņa ir nosalusi. Viņai droši vien bija auksti, bet viņa apgalvoja pretējo. Un vēl visu šo neapšaubāmi dīvaino notikumu papildināja kaut kas līdzīgs apziņai, ka manis vērotās pasaules gruvešos esmu atradis kaut ko ideālu un sev tuvu, tai pat laikā svešu, pat pārāk. Šie cilvēku vārdi, kuriem būtu jābūt man svešiem un neatbilstošiem, šī zīme. Pēkšņi bija pavisam skaidrs, ka manī jau sen vairāk nav nekā, kas teiktu, ka tas, ar ko šodien un tagad esmu saskāries, būtu svešs. Tieši otrādi - tas pat pārāk atbilda manai identitātei, es to uztvēru kā sev tuvu, saprotamu un pilnīgi pieņemamu.
Mēs bijām ceļā uz "citur". Es sēdēju viņai blakus. Citkārt es šādu stāvokli droši vien neciestu, bet tagad man bija vienalga. Manī bija pilnīga vienaldzība. Šī aptuveni 12 gadus vecā automašīna, starp citu, nebija viņas un, protams, arī ne mana. Tā vienkārši bija stāvējusi uz ielas starp vēl dažām. Lai mēs tajā tagad varētu atrasties, man nācās divas minūtes aprunāties pa telefonu ar labu draugu, kurš strādā autoservisā. Bet kāda gan tam visam nozīme? Mēs traucāmies. Kaut kur, kur viņa veda. Es atcerējos, ka pirmīt viņa bija izmetusi ko līdzīgu sekojošajam: "Visur valda meli, peļņas kāre, kalpošana savtīgam interesēm. Vai tas vairs pārsteidz?" Un sajūtas bija it kā mēs trauktos prom no tā, kas vairs nepārsteidz. Vīns lija manī un arī viņa dzēra. Pa taisno no pudeles. Visa dzīve ir risks. Bija vienalga, kas varēja notikt. Sarkanvīns, zem mums slīdošs asfalts ar joslas nodalošām svītrām, saule, lauki, meži... Tas saucās "projām".
"Citur" bija mežs. Saule gāja uz rietu, jūra jau atkal bija tepat blakus, priedes, vējš, vīns, zeme, debesis...tik daudz visa bija sajaucies. Es nezināju, ka tā man patiešām būs pēdējā diena ar cilvēkam piederošām sajūtām. Pēc tam man palika karsti, ļoti karsti, tomēr nekādu sviedru nebija. Karstums mani bija pārņēmis jau viņas apskāvienos, bet tad es biju pārliecībā, ka tā jābūt. Tagad es jutos it kā apkārt būtu nepanesama svelme. Bija jāskrien uz jūru, tā bija tepat. Ja nē, es zaudēšu samaņu, likās, es žūstu, tās bija mocības, vajadzēja kaut ko aukstu. Es skrēju, ūdens jau bija tepat, bet spēki bija izsīkuši. Kritiens, es grimu kaut kur melnā nebūtībā...
Kad atvēru acis, viņa bija tepat. Sēdēja blakus un raudzījās kaut kur tālumā. Jūras viļņi skalojās teju vai sniedzot viņas kājas. Saule vēl tikai rietēja. Es nejutu neko, ko līdz šim biju jutis: ne smiltis, ne vēju, ne ieelpoto gaisu plaušās, ne aukstumu, ne siltumu, likās, man apkārt ir tukšums, tikai redze un dzirde pārliecina, ka tā nav. "Druidess, kas mīlējas mežā, tu mani esi atstājusi bez sajūtām," es teicu smaidīdams un domādams, ka tas ir īslaicīgs afekta stāvoklis pēc tuvības. Viņa iesmējās un paskatījās uz mani. "Tev nekad vairs nebūs šo sajūtu." Šai brīdī mani apņēma it kā vilnis, tas bija kā kaut kādas enerģijas impulss. Tas it kā izplūda man cauri un tad atkal bija tukšums. "Sāc jaunu dzīvi, iemācies šo citu sajūtu valodu." "Tātad tās ir tavas sajūtas, kuras es varu uzņemt sevī?" "Jā, tā tu zini, ko es domāju un jūtu." Es apsēdos viņai blakus un viņa uzlika savu roku uz manējās, bet es to nejutu, tikai redzēju, ka roka tur tā atrodas. Man kļuva bail. "Viss, man nav nekādu sajūtu?" Tai pat brīdi es sevī sajutu jaunus svešas enerģijas viļņus. "Nē, tev tagad ir citādas sajūtas." "Tev ir tādas pašas?" "Jā, tādas pašas." Es viņu apskāvu, neko citu nevarēju izdomāt. Tas viss bija neparasti, es jutos kā pazaudējis kaut ko, bez kā nav iespējams dzīvot, jutos bezpalīdzīgs kā bērns, kurš neprot staigāt. "Tagad tu sajutīsi to, ko jūt apkārtējie cilvēki, tev nebūs fizisku sāpju un labsajūtas, tevi nevarēs apmānīt." "Pārcilvēks," man prasījās pēc joka. "Nesaki viss, tev nāksies bēgt no ļaunām domām, no visa ļaunuma, jo tas tevī plosīsies, tas būs neizturami. Tu vienmēr meklēsi mieru, vientulību, sajūtas, kuras sniedz labsajūtu, tas tevi pavisam attālinās no pasaulē notiekošā. Tev vairs tas nebūs jāredz un tu par to neliksies ne zinis, tev būs vienalga." Es sāku pārdomāt, vai tas ir tas, ko vēlējos... "Džonatanam nebija miera un tad viņš izdomāja visu nokārtot šādā veidā?" "Tu pats sauci pēc tā visa, nedevi mieru mirušajiem. Tāpat kā es kādreiz. Esi uzmanīgs kaut ko vēloties, tas var piepildīties." "Jā, bet šādā veidā..." "Tev nav izvēles. Neviens neizglābs pasauli un nav vērts par to domāt. Centies pierast. Tas notiek ātri," viņa atkal smaidīja un sajūtas mijās. Tagad es sajutu tieksmi... pēc viņas. "Ko tas krauklis dara te? Šķiet, es tādu redzēju kapsētā," es teicu un nogāzu viņu smiltīs. Viļņi skalojās ap viņas matiem, ūdens piles rotāja viņas pieri un vaigus, bet es tajā nesaskatīju neko skaistu vai nepatīkamu. Acis gan runāja kā parasti daudziem cilvēkiem. Sajūtas mijās...
Es gulēju uz muguras un virs manis lidinājās putns. Atkal krauklis. "Tas ir tavs," viņa teica, to vērodama. Es piecēlos un palūkojos apkārt. Tiešām, otrs tāds pats staigāja gar jūras krastu un ar knābi apstrādāja dažādus izskalotus koka gabalus. "200 gadu ilgs mūžs, vai tā?" Es jautāju. "Jā, kopā ar mani." Tiešām, ko es iesākšu ar šo jauno dzīvi bez otra šāda cilvēka? "Kraukli parasti uztver kā sliktu zīmi, nelaimes nesēju," es teicu, apsēdos viņai blakus, sakrustodams kājas, un sāku bērt uz viņas vēdera smilšu strūkliņas, neskatoties uz to, ka ne es, ne viņa to nejuta. "Visa pasaule ir viena nelaime un mēs esam miruši šai pasaulei."