ozoli noklaudz - durvis ciet

smilgās sačukstas vikingu sauja

naids nepārstāj asinis liet

kaut sen jau beigusies pēdējā kauja


smilgās iepūš valhallas vēji

un izkapts nopļauj sev daļu

pārlūzt zobeni un sacērtas spēji

zeme sašūpojas kā uz diviem vaļiem


čiekuru rūsa iekrāso sūnu

vairoga pusmēness iegūlis purvā

jauns kareivis pārcērt nāves rūnu

aizdedzina lāpu kas mērcēta darvā


ar prometeja krūtīm tas izlauž sev ceļu

un attopas krastmalā monētu zobos

plīv bize kopā ar ozolu jaunaudzi zaļo

- vēl viena dvēsele samalta likteņa robos


kur gaisma ir zaļa un tumsība zaļo

ozoli klaudzina durvis arvien

mežā satiekas dzirnakmeņi un bijušo maļ

līdz saplūst laiki un viss paliek viens

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!