ozoli noklaudz - durvis ciet smilgās sačukstas vikingu sauja naids nepārstāj asinis liet kaut sen jau beigusies pēdējā kauja smilgās iepūš valhallas vēji un izkapts nopļauj sev daļu pārlūzt zobeni un sacērtas spēji zeme sašūpojas kā uz diviem vaļiem čiekuru rūsa iekrāso sūnu vairoga pusmēness iegūlis purvā jauns kareivis pārcērt nāves rūnu aizdedzina lāpu kas mērcēta darvā ar prometeja krūtīm tas izlauž sev ceļu un attopas krastmalā monētu zobos plīv bize kopā ar ozolu jaunaudzi zaļo - vēl viena dvēsele samalta likteņa robos kur gaisma ir zaļa un tumsība zaļo ozoli klaudzina durvis arvien mežā satiekas dzirnakmeņi un bijušo maļ līdz saplūst laiki un viss paliek viens
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit