Es esmu pēdējā idiote. Es esmu sodīta, un tā man vajag. Pašlaik vairāk nekā jelkad apzinos savu bezpalīdzīgo stāvokli. Vēl trīs tūkstoši gadu, līdz atgriezīšos cilvēka izskatā. Pēc simts gadiem, kad es vairs ne pēc kā neizskatīšos, kad deguns būs nolupis, mani no šejienes izmēzīs kopā ar veciem rakstāmgaldiem, krēsliem un citiem roidiem. Es droši vien gulēšu Getliņu izgāztuvē ar ceļos saliektajām paplestajām kājām uz augšu kā tāda veca mauka, stulbi blenžot debesīs, kas biezas no kaijām un vārnām... Skaistule... Stulbene!!! Gove pēdējā!

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pirms dažiem gadiem es biju dzīva sieviete. Tagad mana dvēsele ir iesprostota lellē - manekenā, kas ar mazliet paplestām kājām sēž uz sarkana samta pārklāta krēsla veikala skatlogā, demonstrējot jaunākos bikškostīmus. Mana seja attiecībā pret apkārt notiekošajiem procesiem ir dižmanības un nevērības pārpilna. Sejas izteiksme ir īpaši stulba, taču kāda nu tā ir, tāda ir, un es tur neko vairs nevaru darīt... Es izskatos pēc tipiskas biroju sekretāres.

Mana labā sirds bija visu nelaimju sākums. Man vienmēr ir paticis lutināt savus mīļotos vīriešus. Vienam dāvināju grāmatas, kuras pašai patika. Uzdāvāju vismaz divdesmit gabalas. Tad pēkšņi sapratu, ka viņš ir galīgi stulbs. Nevienu grāmatu viņš pat nebija atšķīris!!! Saskaitos un pametu viņu. Mani ilgi māca zināmas bažas par to, ka viņš vispār neprata lasīt... Grāmatiņas, protams, atstāju, jo būtu nepiedienīgi cilvēkam tās atņemt. Lai gan runā, ka šķiršanās gadījumos parasti uz pusēm dalot arī laulības gredzenus un kāzu dāvaniņas...

Nākamo vīrieti es satiku tirgū. Viņš pirka saldo biezpienu ar rozīnēm. Es stāvēju aiz viņa, skatījos, kā piena paviljona pārdevēja reizes divdesmit astoņas pļeckināja slapjas piciņas, lai panāktu maisiņā vēlamo svaru.

“Vai tiešām jūs nevarat kustēties ātrāk?!” es iebildu, jo man jau bija piegriezies gaidīt. Vīrietis paskatījās uz mani, pasmaidīja un teica, ka man laikam esot problēmas ar vīriešiem.

“Aptrakušais ērzelis. Glupais lops,” es iekšēji nodomāju. Bet vispār jau viņam bija taisnība. Paskatījos viņam cieši acīs, un vīrietis nekavējoties uzprasīja manu telefona numuru. Protams, es to viņam iedevu. Tikmēr riebīgā pārdevēja apšmauca mani, iepakojot sapelējušu biezpienu un apskaitot par 54 santīmiņiem.

Pēc nedēļas (es pat īsti vairs neatceros, kā tas konkrēti sanāca) vīrietis pārvācās dzīvot pie manis...

Atkal viss sākās no jauna. Es viņam dāvināju kompaktdiskus un dzimumdienā nopirku mobilo telefonu ar visu pieslēgumu. Es viņu čubināju kā vien prazdama. Neilgi pirms mūsu šķiršanās, kad jau gadu bijām kopā padzīvojuši, viņš sāka nenākt naktīs mājās. Tad, reiz, kad mobilais nejauši bija palicis pie manis, piezvanīja kaut kāda Gita... Viens pēc otra no manas mājas sāka pazust kompaktdiski, viņa krekliņi un vēl šādas tādas manis gādātās mantiņas. Man ar to pietika. Izmetu viņu laukā ar visām parpaliņām. Mobilo telefonu gan atņēmu.

Tonakt slikti gulēju. Sapnī man parādījās eņģelis. “Tu esi nogurusi un izvārgusi,” tas teica. “Vispirms tev jāpaēd.”

Nekavējoties devos ledusskapja virzienā un sasmērēju sev astoņus biezus sendvičus. Minēju krustvārdu mīklas. Apēdu vēl trīs biezas baltmaizes rikas.

Nedēļu nodzīvoju pilnīgi viena, bet tad man sāka šķist, ka tas nav normāli. It kā uzklausījusi manas problēmas, Augstākā vara atsūtīja nākamo vīrieti. Viņš bija vienkāršs taksobusa šoferītis. Nejauši iesēdusies busiņā, kas kursēja uz “Dārziņiem”, pamanīju, ka pie stūres sēž bezgala glīts jauneklis. Alēns Delons! Atceros, toreiz iegrimu pārdomās par tēmu, kādēļ gan Alēnam Delonam vajadzētu strādāt par busiņa šoferi. Atbildi tā arī nespēju atrast.

Regulāri mēģināju “lenkt” skaisto šoferi, gaidīdama tieši viņa vadīto busiņu. Kaut arī es reizēm drebinādamās stāvēju pāris stundas Satekles ielas pieturā, tomēr ik reizi gaidītais atbrauca. Vēlāk savā apziņā precīzi nofiksēju laikus, kad Alēns Delons kursēja no Rīgas stacijas, un allaž biju klāt kā nagliņa. Turpmāk es mēdzu nosēsties tajā vietiņā, kur aizmugures skata spogulītī veroties, bija labi redzamas viņa skaistās acis.

Viena dzīvojot, biju pieņēmusies svarā. Kaut arī mans pirmais vīrietis mēdza teikt, ka nav nekāda kaifa mosties ar “termometru” padusē, tomēr katram gadījumam iestājos “Svara vērotājos”. Pēc pāris nedēļām kļuvu par kaulu maisu.

Bija kādreiz itāliešiem tāds mākslinieks ar sarkaniem matiem, Vans Gongs, ja nemaldos, viņu sauca. Viņš arī savās gleznās mālēja tādas dūšīgas meitas. Vienu tādu mākslas grāmatu biju uzdāvinājusi savam pirmajam draugam, nu tam, kurš galīgi grāmatas nelasīja. Tā bija viena no pēdējām grāmatām. Cerēju, ka vismaz bildītes apskatīsies. Itāliešiem ir labi mākslinieki. Piemēram tāds Rembrants. Un operdziedoņi arī ir labi. Bet nekā. Tā arī grāmata palika neatšķirta... Tas ir šausmīgi nožēlojami, ja vīrieši nelasa grāmatas.

Pavisam nesen redzēju stacijas apakšzemes tunelī labu grāmatu “Taini japonskoj spaļņi” (“Japāņu guļamistabas noslēpumi”). Domāju - jānopērk, bet toreiz man lieka piečuka nebija līdzi. Droši vien laba grāmata, jo nākamajā dienā tās tur vairs nebija. Slikti. Jāpameklē vēl. Gribēju uzdāvināt tādu savam Alēnam Delonam, jo viņš, pēc visa spriežot, bija krievs. Es viņu lencu jau mēnešus trīs, noteikti viņš arī mani bija ievērojis.

Ja jau viņš gribēja ar mani gulēt, tad kaut kas no mīlas mākslas arī viņam būtu jāzina. Tai ziņā es biju ļoti prasīga. Par krieviem runājot, nebiju gan nekāda rusofobiste. Kopā ar nacionālpatriotiem savulaik skandēju saukļus, ka viņiem visiem no Latvijas jātinas projām. Tomēr nav jau slikti, ka viņi ir šeit palikuši. Paskat, cik labi valsts izlasē hokeju un futbolu spēlē! Ko mēs bez tiem krieviņiem būtu iesākuši?

Todien uzzināju, ka patiesībā manu Alēnu Delonu sauc Voviks. Nolēmu pāriet pie nākamā medību etapa. Plāniņš kļuva viltīgāks. Es biju “meita pie naudām”, jo Amerikas tante, nomirstot, pirms gada man atstāja palielu “kāpostu”. Es to gribēdama nevarēju iztērēt. Naudiņa gulēja banciņā, un ar ikmēneša procentiem man pietika atliku likām.

Sākumā nodarbojos ar visādiem kursiem un citām dumjībām. Pēcāk dienas lielāko daļu pavadīju, staigādama pa veikaliņiem un izstādēm. Apģērbos, kā nākas, nopirku māju Rīgā un mašīnīti, apsildāmo ūdensgultiņu, televizoriņu ar tālvadības pulti un kafijas automātiņu ar taimerīti. Kad visa kā bija gana, nolēmu atlikušo laiku veltīt sevis pilnveidošanai. Ik dienas rakājos pa internetu cerībā atrast kaut ko, kas varētu mani ieinteresēt. Draugi un skolasbiedri bija palikuši tālajos laukos, kur pirms septiņpadsmit gadiem absolvējām Imanta Sudmaļa vārdā nosaukto vidusskolu. Lielajā pilsētā sākumā jutos samērā vientuļi. Tad manā redzeslokā nonāca tas vīrietis, par kuru teicu, kurš laikam neprata lasīt. Un, ja vīrietis nemaz nelasa, tas ir galīgi garām. Viņš jau gan mani apsaukāja par “stulbo intelbeņķi” un tamlīdzīgi, bet man jau ir bieza ādiņa, kamēr nepiegriežas pavisam. Un tad ir kapiņš, zārciņš un vāciņš. Noroku.

Sāku Voviku kaitināt, divdesmit santīmu vietā katrreiz dodot viņam simt latu banknotīti vienā gabalā. Skaidrs, ka zēns tādu naudu acīs nebija redzējis, kur nu vēl runāt par iespēju tādu summu mikriņā allaž samainīt. Beigās, pie kādas divdesmitās reizes, viņš vairs neizturēja un vaicāja, ko es nepērkot mašīnu, bet braukājot ar busiņu, ja man esot tik daudz naudas? Ahā! Ievēroji gan mani, bumbulīt! Mana intuīcija bija perfekti nostrādājusi. Pasmaidīju savu sarkastisko hiēnas smīniņu un teicu, ka esmu pilnīgi viena šai pasaulē, bet, ja sieviete vēlas iegādāties auto, tad arī vīrietim obligāti ir jābūt viņas dzīves daļiņai...

“Ko tad es, neviena nesaprasta, vientuļa, vāja būtne, nabadzīte, iesākušu ar auto?” joprojām smaidīdama, teicu Vovikam. Voviks arī pasmaidīja, un mēs sākām runāties. Apsēdos viņam blakus, un mēs reizes desmit veicām viņa maršrutu, pļurkstot par kaut kādām tur stulbām mašīnām. Kad man jau bija līdz kaklam, un rāpos ārā, Voviks teica: “Nu tad līdz rītam!” Urā! Viņš nu bija mans!!!

Nākamajā dienā (un tā bija piektdiena) Voviks vaicāja, ko es darīšot “vīkendā”.
“Neko...” es skumji teicu, “Droši vien skatīšos televizoru. Seriālus. Varbūt iztīrīšu mājiņu, ja pietiks gribasspēka...”
“Varbūt aizbraucam kaut kur pie dabas?” Voviks vaicāja.
“Nu, ja es tevi pārāk neapgrūtināšu...” es bezcerīgi novilku.
“Nu ko tu,” teica mans Alēns Delons. Viņa burvīgās acis izstaroja acīmredzamu mīlestību.
“Ar ko mēs brauksim?” es vaicāju.
“Man ir vēl samērā jauns žigulis,” Voviks atbildēja. Es pasmaidīju un piekritu.

Manā galvā jau kužinājās slepens plāniņš. Mājupejot es iegriezos banciņā un paņēmu trīstūkstoš latiņu skaidrā naudā. Nopirkšu Vovikam normālu mašīnīti, jo viņš jau galu galā vizinās vienīgi mani pašu. Skolā, kur savulaik mācījos, gan bija iespēja tikt pie šofera tiesībām, bet, tā kā es ļoti negribēju mācīties “auteni”, un biju no uzņēmīgajām meitenēm, sagādāju sev “dumo zīmi”, kā mēs, meitenes, dēvējām psihiatra izsniegtu atbrīvošanas apstiprinājumu. Tā nu mana jaunā “Opel Astra”, ko nopirku par tantes mantojuma naudiņu, stāvēja un gaidīja garāžiņā, līdz man reiz labpatiksies nolikt autobraukšanas eksāmenus un iegūt tiesības.

Naktī sapnī man atkal parādījās minētais eņģelis un brīdināja, ka es nedrīkstu turpmāk vairs lutināt vīriešus, ar ko man lemts sastapties. Bija dziļi nospļauties uz to, ko viņš saka. Apskatījos sapņu grāmatiņā. Eņģeli redzēt - sirdsmiers, ilgs mūžs.

Jau iepriekšējā vakarā ieliku naudiņu maciņā, lai no rīta priecīga varētu skriet uz tikšanos ar Voviku.

Kad modinātājs bija nozvanījis (es parasti ceļos vismaz divas stundas pirms norunātā laika, lai paspētu paēst un savest sevi kārtībā), izvēlos no gultiņas, nomazgājos un apsēdos pie spoguļa. Pavasara saulīte bija dāsni nobārstījusi manu degunu ar vasarraibumiem. Nolēmu, ka jāaiziet uz solāriju. Papētīju vēl savu seju un secināju, ka es vairs nedrīkstu daudz smaidīt. Zem acīm bija samanāmas horizontālas grumbiņas, sauktas par vārnu kājām. Esmu gandrīz tā nekas. Nu, varbūt mazliet zem vidējā. Deguns par garu. Mati labu laiku nav balināti... Bet tas jau cilvēkā nav galvenais.

Biju cerējusi, ka todien laiks būs silts un patīkams, taču jau no paša rīta savilkās pelēki mākoņi un līņāja. Pukodamās iebāzu skapī balto blūzīti, kuru biju sagatavojusi iepriekšējā vakarā un izvilku sarkano vilnas kostīmu. To es nopirku par komercfirmā “Auseklītis” nopelnīto pirmo aldziņu un biju iesaukusi par “Krisberga kostīmu”.

Manas darba gaitas Rīgā sākumā nebija rozēm kaisītas. Kā jau lauku meitai, rīdzinieces man allaž kaut kur pacentās pielikt priekšā kāju. Mani glāba padomju gados iegūtā izglītība - kultūras darbinieku tehnikumā biju absolvējusi masu pasākumu režisorus. Tad kādu brīdi “pabakstījos” pa Saeimu, biju deputāta palīdze. Nekas īpašs gan tur nebija jādara, un kaut kādu naudiņu tāpat saņēmu. Sīkiem izdevumiņiem pietika. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā nodarbojos ar plakātu izvietošanu. Pačubinājos ar vienu otru, nu vēl arī trešu, ceturto no savas frakcijas deputātiņiem, un, jāteic, ka arī šie vīrieši man izpalīdzēja, kā vien varēja. Taču savos “stabilo mīļāko sarakstos” es viņus neievedu, jo kopā ne ar vienu no viņiem nedzīvoju; turklāt pāris reizes tāpat vien, aiz neko darīt uz rakstāmgalda vai palodzes jau nemaz neskaitās. Bieži jutu, ka no viņiem kāds par mani domā. Es vienmēr jūtu, ja kāds par mani domā, tādos brīžos man it kā aizžņaudzas rīkle. Bet var jau būt, ka tas tomēr ir no kompjūtera. Tie, kā runā, esot kaitīgi.

Pēc tam mēģināju strādāt pat prezidenta kancelejā, taču tur nezin kādēļ uzskatīja, ka mans izglītības diploms tomēr esot par švaku, bet es pati - par dumju. Kad visi sāka manīt, ka mēs ar prezidenta dēlu esam iepatikušies viens otram, tie mani ņēma un izmeta ārā uz ielas kā tādu slimu kucīti. Tad, par laimi, nomira mana tantīte, nu, tā, kura dzīvoja Amerikā, un es kā vienīgā mantiniece saņēmu pieklājīgu naudiņu. Kopš tā laika nedarīju vairs neko. Gulēju mājās, lasīju grāmatiņas un avīzītes, skatījos seriālus un baudīju dzīvi. Domāju, ka vajadzēs jau kaut ko uzsākt, lai nekļūtu garlaicīgi, naudiņu kaut kur ieguldīt, bet tas nevarēja būt pārāk agri. Man bija vajadzīgs pavadonis ārzemju ceļojumiem, bet ar šādu tādu lubraku arī negribējās apkārt vazāties. Vecie draugi deputāti bija labi, kamēr man vajadzēja nokārtot savu dzīvi, bet ar viņiem kopā kaut kur braukāt riņķī man galīgi negribējās. Un te nu parādījās tāds Voviks, kas pilnībā atbilda maniem plāniņiem...

Uz tikšanos izgāju kādu pusstundu ātrāk. Pastaigāju pa Kaļķu ielu un pie ielu tirgoņiem par godu šai dienai nolēmu iegādāties kādu suvenīriņu. Viens tantuks man iestāstīja, ka sudraba gredzens ar dažādiem dīvainiem krustiņiem nesīšot man lielu laimīti. Kaut lāga nenoticēju teiktajam, tomēr katram gadījumam gredzenu nopirku.

Voviks, kā norunāts, mani jau gaidīja pie “Laimas” pulksteņa. Viņam rokās bija ziediņi. Palūdzu, lai viņš aizbrauc uz maksas stāvlaukumu. Viņš sākumā nesaprata manus nolūkus, bet, kad paskaidroju, ka vēlos apskatīties kādu mašīnīti, ko varbūt kādreiz nopirkšu, viņš piekrita bez kavēšanās. Noskatījām ķiršsarkanu, jaunu, skaistu “mazdiņu” ar visām ekstrām, kuru uz vietas nopirku, un teicu Vovikam: “Tā ir tava. Tagad brauksim ar to...” Puisim aizrāvās elpa un ilgu laiku viņš nespēja izteikt savu sajūsmu. Tad viņš apkrita man ap kakliņu un teica paldies, protams, piezīmējot, ka neesot gan vajadzējis tā tērēties...

Man šausmīgi patika sagādāt prieku saviem vīriešiem, un te runa nav tikai par gultiņu. Dažiem es pasniedzu kafiju ar saldējumu vai putukrējumu. Citiem cepu kūciņas. Visus dāsni apdāvināju. Par pārējiem lutināšanas paņēmieniem nemaz nerunāsim.

Mēs aizbraucām uz gleznaino Siguldu. Toreiz tur ievas ziedēja. Cik tas bija romantiski... Voviks, runājot par sevi, vārdos bija visai skops. Vēroju daiļo krievu puisi un izštukoju, ka viņš varētu būt gadus desmit par mani jaunāks. Nav slikts grābiens man, trīsdesmitpiecgadīgai vecmeitai!!!

Tas labi, ja vīrietis ir jaunāks. Man bija kāda paziņa, kuras mīļākais bija gadus divdesmit vecāks nekā šī. Man šķita, ka ik reizi, kad viņu satiku, paziņa arvien straujāk kļūst veca - viņa burtiski acīmredzami novecoja līdzi savam mīļākajam.

Voviks bija arī visai atturīgs. Dīvaini, bet ugunīgie krievi man allaž ir likušies daudz seksīgāki nekā visi pārējie. Varbūt mana āriene nerosināja uzbudinošas domas puiša iztēlē? Kaut arī tovakar visai daudzsološi skatījos viņam actiņās, nācās grūti dabūt viņu pie sevis pa nakti. Voviks bija kautrīgs. Viņš neparko negribēja gulēt guļamistabā, un iekārtojās viesistabā uz dīvāniņa.

Es sapratu, ka Vovika samulsuma iemesls bija viņa zemais izglītības līmenis. Viņš nebija strādājis kancelejā un Saeimā, viņam bija kompleksi. Viņš bija vienkāršs šoferītis, kurpretī es biju īsta sabiedrības dāma. Taču tas netraucēja man puisi iemīlēt.

Nakts bija silta un logs stāvēja pusvirus. Ārā smaržoja ievas. Arī ceriņi jau bija lielos pumpuros. Gaiss oda pēc kaisles... Es nekādi nevarēju pieļaut, ka Voviks guļ viens pats. Lēnām, klusiņām piecēlos no savas gultiņas un izdomāju savu vīrieti kārtīgi palutināt... Istabā līstošā pilnmēness gaisma apspīdēja manu kailo augumiņu, un es gluži kā tāda meža kaķe zagos uz blakusistabu. No kaut kurienes atskanēja eņģeļa brīdinošie čuksti, taču man tie šķita nenozīmīgi... Viesistabā zem dūnu segas dusēja mana sapņu vīrieša augums... Vēl tikai viens rokas stiepiens un... Kas tas?! Mani pirksti piepeši sastinga tvērienā, nesasnieguši dūnu sedziņu, bet es pati ar lielu blīkšķi nogāzos sēdus... Es vairs nevarēju pakustēties. Manas domas un sajūtas negaidot kļuva pilnīgi mierīgas. Mani nekas vairs nesatrauca. Voviks, izdzirdējis kritiena troksni, bija gultā sēdus un šausmu un neizpratnes pilnu sejas izteiksmi vērās manī... Viņš saprata... Dīvainā kārtā viņam tomēr izdevās aizmigt. Es sēdēju uz grīdas un vēsā mierā vēroju viņu. Joprojām nevarēju pakustēties, biju sastingusi...

No rīta vīrietis bija nervozs, daudz smēķēja. Viņš sameklēja manus dokumentus, iesēdināja mani jaunās mašīnas aizmugurējā sēdeklī un mēs braucām uz garāžām, kur atradās Vovika busiņš.

Viņš sākumā gari un plaši kaut ko stāstīja saviem darbabiedriem, tad rokas vien noplātīja un teica: “Tāds, vot, “storijs”.” Šoferīši sākumā mani aizveda uz lielveikalu. Kādu laiku sēdēju skatlogā un demonstrēju bikškostīmus. Kopš pavisam nesena laika atgriezos Vovika garāžās. Viņš atbrauca man pakaļ uz veikalu, paņēma klēpī, iecēla jaunajā automašīnā, ko toreiz viņam nopirku, un atvizināja atpakaļ pie šoferīšiem. Mani apģērba minibruncīšos un nosēdināja pie rakstāmgalda. Kāds asprātis manā izstieptajā rokā iesprauda plastmasas vijolīšu pušķīti. Par spīti viņu rūpēm, mana sejas izteiksme nemainījās. Tā nemainījās arī tad, kad garāžas apmeklētāji, būdami jautrā prātā, nereti jauca mani ar dzīvu meiteni un mēģināja pavedināt uz nerātnībām, likdami roku man uz kājas un bāzdami nagus zem bruncīšiem. Dzīva bija palikusi vienīgi dvēsele, kas spēja ar vēsu prātu raudzīties apkārt un bezkaislīgi fiksēja notiekošo. “Eņģeli redzēt - sirdsmiers, ilgs mūžs.” (No sapņu grāmatas)

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form