– Tā bija liela autokatastrofa – es turpināju, - atceros... es atceros, ka sēdēju pie stūres mazam opelītim pilnīgi sadzēries un aizmigu brīdī, kad mašīna ietriecās pretim nākošā pasažieru autobusā.
Zāles sāka iedarboties. Atmiņa atgriezās sekundēm.
- Bija gaiša diena un pa līkumaino šoseju,- es smaidīgs turpināju atcerēties,- joņoja daudz automašīnu. Tās nemitīgi apdzina viena otru. Autobusā no aizmugures ietriecās vēl septiņas...
Ārsts saspringti mani vēroja, ar pildspalvu šo to atzīmēdams melnā kladē.
- Pirms manis brauca sanarkojies hipijs uz motocikla. Viņš izlidoja no sēdekļa un nokrita uz autobusa jumta, taču nezaudējis samaņu aizgāja tālāk pa ceļu. Starp citu, ārsta kungs, vēl mācējis sakarīgi pastāstīt policistam kas un kā...-
Es pēkšņi ievēroju, ka ārsts skatās uz mani tādā kā neizpratnē. Tās, likās, bija šausmas veikli slēptas aiz profesionāļa maskas. Tas mani sasmīdināja.
- Vai nepareiza medicīna ārstēšanās kursa sākumā?- es jautri spurdzu. Ārsts pakratīja galvu un nolaida acis. Viņš ilgi klusēja, līdz klusums kļuva nospiedošs.
- Nu runā, velns lai tevi parāvis! – es kļuvu nikns. – Kā ir ar mani? Cik ilgi man vēl palicis?-
- Viss atlikušais mūžs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
