Ak pasaul’svaldniek Zev, tu vien tik varens Olimpaugstumos, un laipnā Temīda, kas mūža tiesas zemē mīt, Jums vēstījumu šo pie kājām nolieku, no Jūsu žēlastības atkarīgs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Kā Jūsu padevīgs kalps no jaunekļa gadiem esmu raudzījies strādāt savas Tēvijas labā, un dievi ir mani liecinieki, tā godam novērtēja manus necilos darbus karos pret samosiešiem, Rodopes tirānu un kilikiešu pirātiem, tā arī pret Itakas sērgu, ko brīvlaistie par demokratos sauc, un kas pārņēmusi mūsu tirgus un sapulču laukumus pēc slavenā Likurga nāves. Esmu centies vispirms savas zemes un savu pulku labuma, un tikai, kad tas piepildīts, uzdrošinājies domāt par saviem vīna un olīvdārziem un māsu izdošanu pie vīra. Jau bija samierinājusies mana raupjā sirds, ka nāve to atradīs kareivju vidū svešā laukā, ka nebūs man dzirdēt savu bērnu klaigas un , ka tā, šī karavīra sirds, nav spējīga uz ko vairāk kā uzdzīvi verdzeņu namos. Taču ak, visuaugstais, Tēseja trīsdesmit septītā gada pļaujas mēneša devītajā dienā notika, kas tāds, kas trieca manas dzīves laivu pret Tavām krācēm tā, ka joprojām to neesmu atradis tās salauzto stūri.

Tā Sīrijas sūtņa, sirmā Aksimandra, meita Ifigenija, kuras acu zibens ķēra mani cēlsirdīgā Filona namā pēdējā dienā pirms došanās uz Mīdiju, aks žēlsirdīgā Temīda, tās alabastra rokas, krūtis kā tuksneša pauguri zeltvēja rotāti, seja, kurā vestfālietes dievbijība ar Diānas kaisli spēlējās, Damaskas šķidrautos slēptie gurni, tikai ar Tavu spožumu to līdzināt spēju, ak piedodi manu uzdrīkstēšanos, žēlsirdīgā. Neizturēja manas purvos un tuksnešos rūdītās krūtis, un pieredzēja Filona viesi, veco Spartas ģenerāli pie kājām svešzemniecei kritušu, ar pielūgsmi un uzticības zvērestu, tie aizgriezušies smējās, taču neredzēja mana sirds neko citu. Un pieņēma Ifigenija manu zvērestu, dāvāja man savu un debessnakti sūtņa dārzā, skaistāko un augstāko, kur mana vecā sirds un rētām klātais ķermenis bijuši, ak piedodiet visvarenie dievi, ka uzdrīkstējos noticēt, tā mūžīgi būs, kamēr Jūs Olimpā valdāt. Tikai rītausmā atgriezos teltī, vēl ilgi ausīs skanēja atvadu nopūtas dziļas, taču vieglvieglu cerību tauriņu pilnas.

Dienasvidū jau sauca mani Dzimtene uz Mīdiju, skitu zemes robežām, mācīt tiem paklausību un pildīt mūsu likumdevēju krātuvi ar mežoņu zeltu, gatavojos tam pilns jaunu domu par dzīvi mierā kopā ar šīszemes sievieti skaistāko un cildenāko, visuaugstais Zev, katru nakti lūdzos, kaut aiztaupījis Tu būtu man skatu, ko redzēju pilsētas vārtos, zūd elpa to atceroties. Mana nakts dieviete Ifigenija Aksimandra un Sīrijas karaļdzimtas meita, atvadās no Ksenofona, manas gvardes labākā simtnieka, atvadās, kā tikai viņa to prot, ar pateicību un ilgām, un sagrāba mani neprāta viesulis, zvērs dzima, kur tikko dievi bij’ mituši, steigā dzinu kuģos savus pulkus, negaidot Tēsaja tauri un likumdevējus, lai nodotu tiem solījumu mūžveco. Nepaguva Ksenofons, mana labākā drauga Oresta dēls, visus sava karoga vīrus uz kuģa līdz enkura celšanai saaicināt, tāds nodoms jau bija man, ak Temīda, sapratnes pilnā, kaut brīnījos ļoti, ka tikai viens krastā palika, Hīrons, Ēnaja dēls, nevainīgais, kas tālāk par visiem no pilsētas mīt.

Pretēji karaplānam atdevu kuģus jau Termopilās, ja Leonīds, varonis dievišķais redzējis būtu manu greizsirdības vājprātu, tas neticētu, ka vergs satrakojies neesmu, bet gan varenās Spartas ģenerālis. Nometnes laukumā, kur kādreiz trīssimt nemirstīgie pret trīsdesmit tūkstošiem persu bij stājušies bez bailēm, liku skaitīt savus simtus un simtu simtus, augstdzimuši un drošsirdīgi, tā viņi tur stāvēja, ar bērna uzticību pret veco vadoni, jauni lauvas, kas tūlīt tiks izlaisti skitu zemes plašumos, un trūka Ksenofona karogam viens, kā sacīju jau – Hīrons jaunais, ar manu māsu bērniem, kas kopā audzis, ļaunā priekā izsaucu priekšā savā viņa simtnieku, Ksenofonu, Oresta dēlu, grūti runāt bez sāpēm, samaņa zūd, atceroties, kas notika Termopilās, kur bijāt Jūs, visuredzošie, kam ļāvāt man šo varoni jauno, savu ļaužu priekšā Dzimtenes nodevībā apvainot, taču turpināt ļaujiet, visvarenie. Gan teica man ziņneši, ka auļojot Hīrons jau divas naktis un dienas trīs, lai panāktu karogu savu, gan lūdzās man Orests, bērnības draugs, lai saudzēju viņa vienīgo dēlu, ko auklējis pats es esmu, tas nolikts tik teicu, un cilvēka varā nav grozīt to, ka pēc veciem lakedemoniešu likumiem nodevējam līdz tumsai nometnē būt vai arī viņa simtniekam jāmirst, apklusināju padomniekus, taču neklusēja mana sirds, tā kliedza pret debesīm tumsā un sāpēs, domājot, kā Ksenofons sīrieti skauj. Orests sagrāba ātrāko kumeļu un pa veco Atēnu ceļu to trieca, pār nometni draudīgs klusums un grozīja galvas vecie kareivji, taču zvērests Tēvijai dotais, tos atturēja man pretī ko teikt. Jau pulka bendes, Talesa, Silosonta dēla, cirvis virs Ksenofona cildenās galvas, un kaunējās acis pacelt ikkatrs, lai pieredzētu šo kaunu un netaisnību, ko nezināja, ne redzētu, ne ruļļos rakstītu esam, ai Temīda gudrā, kad pēkšņi nometnes simti lielā priekā trokšņot un dejot sāka, nebija skatu lieliskāku redzējuši Hellādas varenās vīri, saulrieta saules apspīdēts, ieauļoja Orests ar zirgu pavadā, kam Hīrons mugurā, jaunais un nevainīgais, bez spēka ļimis no tālā ceļa, bet priecīgs, ka panācis biedrus savus. Ar saucienu atcelts, atcelts, lai slavētas debesis, Orests pie bendes skrēja un savu dēlu vienīgo skāva, pacēla skatu visa nometne pret Olimpu augsto, pateicībā par izglābšanos brīnumpilno un nebija laimīgāku par tēvu un dēlu, biedriem maniem, saulrieta saules apspīdētiem. Ai visuspējais Zev, un laipnā Temīda, tas brīdis bija cilvēku laimei un Olimpa slavai kalts, kam ļāvāt, ka dumpinieks, Hermess Trīskārtspēcīgais, ļaunais, mana likteņa pavadu neizlaiž, tik ciešāk vēl saņem, kam nerāvāt ārā to ar spēku un visu gudrību savu, Hellādai un tās varoņiem par godu, kam ļāvāt notikt, ko milzu sāpēs tik atceros…

Brīdī, kad dievi un cilvēki līksmoja, kāds spēks, kas lielāks par maniem pulkiem, lika Spartas dēlu ausīm dzirdēt vārdus atskanam no sava vecā ģenerāļa mutes, ak trīskārt nolādētā tā –

Nav cilvēkam varas pār saules gaitu, nav kareivju ziņā likumus grozīt, nav simtniekam ģenerāļa pavēles atcelt, tādēļ, Ksenofons mirs, jo nolemts tas jau, un kopā ar viņu Hīrons, jo viņa dēļ tādam varonim jāmirst, un kopā ar viņu Orests, jo pret manu varu atstājis nometni, un kopā ar viņu Taless, jo uzdrošinājies pavēlei manai neklausīt…

Viņu asinis brēc uz mani vēl šodien, kaut vienpadsmit vasaras jau pagājušas, ak diženie dievi, kopš izgāju pa savas nometnes vārtiem, bez apmetņa un Spartas zīmēm, viens, ar izdzisušu sirdi un miglā tītu prātu.

Katrs saulriets manā sirdī duras ar četriem šķēpiem, katru nakti pie manis nāk Trīskārtspēcīgais svešzemju skaistules seju, auklēju Ksenofonu bez galvas un redzu kā izdziest Olimpa ugunis.

Biju aizklīdis Sīrijas karaļa pilsētā, lai pēdējo reizi skatītu Aksimandra meitu, kā ubagu mani saņēma mūžvecā pilsēta, savu ģenerāli, kurš nekad to neiekaroja, bet vienmēr sapņoja par to, kā savu tēvu saņēma nakts skaistule Ifigeja, kad sazīmēja manī savas sirds ģenerāli, ak Ifigeja, kas, Tavu brīnumu, bija kļuvusi par Mitras priesterieni, kā ubagu tūkstoškārtīgu mani atkal atlaida šī pilsēta, kurā saņēmu pēdējo cirtienu savai nogurušajai dvēselei, no Tevis, ak augstais un nežēlīgais Olimpa saimniek, kad noklausījos skaistās priesterienes stāstu.

Pirms vienpadsmit vasarām mans simtnieks dārgais, Ksenofons, bija glābis man dzīvību un Ifigejai godu, sargājot manā debesu naktī sūtņa dārzu pret Aksimandra gvardi, Ifigeja bija noņēmusi sava tēva un dzimtas zīmes, lūgusi Spartas patvērumu, un kopā ar graudu kuģiem devusies uz Mīdiju, lai tur pievienotos man kara gaitās, redzējusi ienākam Spartas pulkus bez manis, turpinājusi gaidīt deviņas vasaras, ticot sava ģenerāļa naktī dotam solījumam, tad Tēseja četrdesmit sestā gada neraudzētās maizes mēnesī skitu ķēniņa sagūstīta un Aksimandra dēlu izpirkta, atgriezusies Sīrijā. Kopš pametu karaļa pilsētu, esmu devies no vietas uz vietu, sirdsubags, bez apstājas, kā vējš Tava jaunākā brāļa Poseidona laukos, līdz izkaisītas tika atmiņas, nāves un dzīves slāpes, ak žēlīgā Temīda, savilkusies manu šīssaules gaitu cilpa, lūdzu atļauju, Tev visuredzošā, apstāties šajā kalnā un gatavoties Tavai tiesai, zinu neklājas domāt, ka pelnījis esmu ko citu, kā smagu darbu Hēfesta smēdēs dziļdziļi tumšā Aīdas valstībā, taču pirms Zeva pērkoni nogrand, saki vai zināji visu to tad, kad jaunībā liki man klausīties Delfu Pīfijas neprātīgajā runā, no kuras atceros tik –

skaistums celsies un pārmāks prātu,
spēku un godu jebkādu,
ko Olimps gribējis, to tikai rādu

To pierakstījis Kleomēns, Aristagora dēls.

***
remoto ergo iudicio plurium, quos prima rerum species

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form