Klusums kļuva neizturams. No piedurknes izkritusī kreicene žilbināja ar savu konkrētību. Sapnis par atspēlēšanos bija beidzies un Jēkaba dzīvības cena strauji tiecās uz nulli. Taču nez’ kāpēc viņam viss pēkšņi likās uzjautrinošs - sastingusī Dēmona seja ar kreiso plakstiņu, kurš gandrīz nemanāmi raustījās, sagriezusies Bārmeņa kaklasaite aizpagājušās vasaras krāsās, mitrās kārtis pārmēru svīstošā Panteras rokās, pat daudzsološā līnija Ibicas krūšu izgriezumā – tas viss tikai pastiprināja vēdera šķērsmuskuļu arvien pieaugošās konvulsijas, kuras pēc brīža bija kļuvušas par dārdošiem smiekliem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Jēkabs uzskatīja, ka viņš nav azartisks. Līdz pagājušai trešdienai. To dienu viņš atcerējās nevis kā līniju, kā viņš parasti iztēlojās kādu laika periodu, bet kā punktu, nē kā sprādzienu, un jo vairāk viņš par to domāja, jo vairāk šķita, ka tam nav nekāda sakara ar viņu. Taču bija. Ļoti tiešs. Trešdien vakarā viņš pirmo reizi savā mūžā bija kļuvis maksātnespējīgs, tas ir - mantas kļuva mazāk kā parādu. Trešdien pusnaktī viņam nepiederēja vairāk nekas. Nekas. Arī Alise. Neatgriezeniski. Domāt par to tieši nebija iespējams, tas izraisīja neciešamas galvassāpes. Jēkaba paraksts uz Dēmona jurista sagatavotā mirdzoši baltā papīra apliecināja, ka nesenais miljonārs ir piekritis savas sievietes adopcijai no kāda Jemenas pilsoņa puses. Nesagaidījis viņas pilngadību un ilgi plānoto saderināšanos. Ja pasaulei bija kāds, kuram jāuzrauga tās likumsakarības, tā nedrīkstēja būt īstenība. Taču bija.

Bezizeja. Viņam zināmās iespējas izsmeltas. Viņš atradās uz pasaules kārtības paša zemākā pakāpiena un pietrūka spēka nokļūt uz nākošā.

Atsakies no paša pēdējā, dunēja kreisajos deniņos, atsakies, un tas viss kļūs sapnis. Ak, jā pareizi, ir taču vēl administrators, viņš atcerējās un zaglīgi paskatījās sev taisni virs galvas, bet tad tikpat pēkšņā dusmu un nekaunības uzplūdā nospieda Escape uz datora tastatūras, kura nez’ no kurienes parādījās viņa priekšā .

Jēkabs pamodās no saviem smiekliem. Blakus īgni grozījās Alise, aiz loga ausa Baltezera rīts. Tikai sapnis - nevaldāms līksmes kamols vēlās ārā no krūtīm un piepildīja redzamo telpu. Piepildīja tik ļoti, ka Jēkabam likās, ka viņš aizņem visu savu guļamistabu un redz sevi no malas, precīzāk no augšas. Nav šaubu, tas bija viņa kādreiz labi trenētais ķermenis, kas tur lejā gulēja, pa retam novaidoties miegā. Līksmi nomainīja mežonīgas bailes, tās notrieca viņu lejā pie makintoša un lika drudžaini meklēt Enter pogu. Tās nebija. Ne uz tastatūras, ne arī, kur citur.

Ezermalā apdullinoši skanēja suņu rejas, nē tam vairs nebija sakara ar suņiem, Dēmona smiekli atbalsojās saullēktā, kas bija kļuvis par prožektoru. Jaunā saimnieka smiekli. Jēkabs, vai tas, kas kādreiz bija bijis Jēkabs, bija nokritis vai izmānīts arī no paša pēdējā pakāpiena. Zemāk par to bija nekas.

***

Administrators uzmanīgi taču bezkaislīgi lasīja Dēmona atskaiti, apstājies pie Jēkaba ailes, pasvītroja dažus ierakstus un vaicājoši paskatījās uz Dēmonu. Tu pats esi vainīgs, tev vajadzēja izslēgt Escape no apraksta, neizturējis skatienu, Dēmons sāka, taču aprāvās. Pārkodē, ar savu paroli, administrators klusi noteica un lasīja tālāk.

***

Ar zāli ir jābeidz, ieklausoties savā ķermenī, kura atomi atkal centās savienoties vecajā kombinācijā, sev centās pavēlēt Jēkabs. Likās, ka galvā trūka tieši vissvarīgākie atmiņu fragmenti, taču pārējie ļāva atcerēties šausmu un bezgalīgās bezcerības vīziju no pēdējā seansa pie Kreicbergiem. Un viņu pieciem rotveileriem, no kuriem viņš zināja vārdus tikai Panterai un Alisei.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form